“Staburaga” redakcijā vērsās skrīverietis Jānis Dāvidnieks — varbūt kādam var noderēt informācija, ka šķielēšanu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ārstē ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.
“Daudzi to nezina, arī es nezināju,” stāsta Jānis Dāvidnieks. “Esmu pateicīgs acu ārstei Lūcijai Volkovai, ka viņa man ieteica turp aizbraukt. Operācija bija veiksmīga.”
Kad lūdzam pastāstīt par to sīkāk, Jānis Dāvidnieks atklāj, ka nelaimē piedzīvojis trīskāršu laimi. 2009. gadā, remontējot automašīnu, viņš ar plecu netīšām pagrūdis pacēlāju, un automašīna viņam uzkritusi virsū, piespiežot pie zemes. “Mani aizveda uz Ogres slimnīcu, pēc tam uz Rīgu. Bija septiņi galvaskausa lūzumi, tomēr ārsti mani izglāba. Daudzi pēc tam par to brīnījās. Pēc tam radās komplikācijas — seja kvadrātaina, un viss rādījās dubultā: divas sievas, divas ārstes un māsiņas, pa ceļu pretī brauca divas automašīnas. Ārste Ināra Gavare ar adatu terapiju panāca, ka seja kļuva atkal normāla, bet ar šķielēšanu bija grūti sadzīvot. Tomēr nedēļas laikā iemācījos, kā braukt, ja gaismas, ceļi un pretimbraucošās mašīnas dubultojas. Sākumā autodarbnīcā pirkstus apdauzīju zilus, jo redzēju divas skrūves, divus āmurus un citus darbarīkus. Aizverot vienu aci, mēģināju strādāt, bet cik ilgi tā pastrādāsi? Malku skaldīt nevarēju, jo rādījās divi cirvji un divas pagales. Biju pie daudziem ārstiem, taču nekas nemainījās. Tomēr iemācījos darīt darbus, bet citiem par savu problēmu neko nestāstīju.”
“Jānis tikai pēc pusotra gada man pateica, ka visu redz dubultā, es neko nemanīju un par to neko nenojautu,” atklāj viņa sieva Ligita.
“Devos pie dziednieka Tiltiņa, taču viņš teica, ka tā ir redze un palīdzēt nevarot. Arī ārste Volkova sacīja, ka nevar palīdzēt, bet lai mēģinot operēt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā. Piedzīvoju trīskāršu laimi — man nebija jāgaida gads rindā, jo kāds pacients no operācijas atteicās, un tā bija bez maksas. Mani operēja Ziemassvētkos — pagājušā gada 23. decembrī, bet jau nākamajā dienā braucu mājās. Trešā laime bija tā, ka operācija izdevās — nekas vairs nedubultojās. Pat ārste brīnījās un trīs reizes man jautāja, vai tiešām es redzu?” atklāj Jānis Dāvidnieks.
