Pacientus pārsteidz politiķu priekšlikums stacionāriem trūkstošos līdzekļus meklēt, nu jau arī pārskatot finansējumu ģimenes ārstiem, kā arī kompensējamo medikamentu sarakstu.
Vai plašākai sabiedrībai nezinot, Latvijas politiķi nolēmuši visā pasaulē pacientiem lētāko, pieejamāko un efektīvāko atzīto ārstēšanās veidu – ambulatoro aprūpi – aizstāt ar slimnieku masveida ārstēšanu slimnīcās? Tāda doma nāk prātā, dzirdot pēdējās dienās politiķu paustos priekšlikumus veselības aprūpes budžetā stacionāriem trūkstošo naudu meklēt, samazinot finansējumu ambulatorai aprūpei, tajā skaitā kompensējamiem medikamentiem. Tik tuvredzīga, kārtējā sasteigtā pieeja veselības finansējuma sadalē uzskatāmi parāda daļas politiķu totālo neizpratni par efektīvas veselības aprūpes sistēmas darbības principiem, vai, iespējams, vēlmi lobēt stacionāro aprūpi.
Valsts apmaksātie jeb kompensējamie medikamenti, ar kuru palīdzību gandrīz pusmiljons Latvijas hroniski slimo pacientu tiek nodrošināta ārstēšana un iespēja pilnvērtīgi dzīvot, strādāt, ir viens no ambulatorās aprūpes stūrakmeņiem. Ja ir pietiekams finansējums ģimenes ārstiem un kompensējamām zālēm, valstij daudz mazāk līdzekļu ir jātērē par dārgo pacientu ārstēšanu slimnīcās. Jo laba ambulatorā aprūpe nodrošina to, ka cilvēks slimnīcā nonāk tikai ārkārtas situācijās. Pamatārstēšanu nodrošina uzticams ģimenes ārsts un plašs, efektīvs kompensējamo medikamentu saraksts, kāds Latvijā pēdējos gados mērķtiecīgi ticis veidots, apmierinot arvien plašāku hronisko pacientu vajadzību pēc mūsdienīgā zālēm.
Tāpēc pārsteidz politiķu priekšlikums stacionāriem trūkstošos līdzekļus meklēt ne tikai Veselības ministrijas dažādām aģentūrām un struktūrām uzblīdušā aparāta iekšienē, bet, arī pārskatot finansējumu ģimenes ārstiem, kā arī kompensējamo medikamentu sarakstu. Kaut gan Latvijā jau patlaban kompensējamo medikamentu budžets ir teju zemākais Eiropā, tiek rosināts taupīt vēl, zālēm nogriežot un par labu stacionāriem “atbrīvojot” deviņus miljonus latu. Tātad zāļu budžets tiktu samazināts par piekto daļu, faktiski lielu daļu pacientu atstājot vispār bez zālēm.
Jāatgādina, ka šā gada kompensējamo medikamentu budžets ir 63,4 miljoni latu, kamēr reāli šā gada piecos mēnešos iztērēts jau 31 miljons latu jeb vidēji 6 miljoni latu mēnesī. Līdz 1.septembrim būs iztērēti jau 48 – 50 miljoni latu, tātad gada pēdējiem četriem mēnešiem atliek vien 13-15 miljoni. Ja šo sumu samazinātu vēl par 9 miljoniem latu, četriem mēnešiem zāļu kompensācijai atliktu vien 4-6 miljoni latu – tā ir summa, kas ļautu nodrošināt kompensējamos medikamentus tikai diabēta pacientiem. Pārējām diagnozēm naudas zālēm vienkārši nepietiktu.
Kas tad vēl sagaida veselības aprūpi, ja finansējums kompensējamiem medikamentiem tiktu samazināts?
Pirmkārt, slimnīcās noteikti pieaugs neatliekamo jeb smagi slimo pacientu plūsma. Taču stacionāri, kā ziņo mediji, jau patlaban nespēj uzņemt visus pacientus, kam pienākas neatliekamā palīdzība.
Diemžēl pacienti paši augošā bezdarba un krīzes ietekmē par zālēm vairāk no savas kabatas vairs maksāt nespēj. Acīmredzot daudzi politiķi nav lasījuši LCĪVSO SUSTENTO jūnijā veiktās pacientu telefonaptaujas rezultātus, kurā vairums pacientu atzīst, ka viņiem jau šobrīd nav naudas nepieciešamo zāļu iegādei. 70 % aptaujāto atzinuši – no 1. marta, kad valdība pieņēma lēmumu būtiski samazināt veselības aprūpes finansējumu un ievērojami palielināja maksājumu slogu pacientiem, izdevumi par zālēm ir palielinājušies vidēji par 5 līdz 10 latiem mēnesī. Aptaujas dalībnieki katru mēnesi zāļu iegādei tērē vidēji 15 līdz 30 % no saviem ienākumiem, bet 67 % aptaujāto norādīja, ka viņiem nepietiek naudas ārstēšanās izdevumiem. Un jāatgādina, ka zāles iedzīvotājiem no šā gada jau tāpat ir sadārdzinājušās, palielinoties PVN likmei medikamentiem no 5 uz 10%.
Otrkārt, mazsvarīgs nav fakts, ka arī tiem pacientiem, kas nonāk slimnīcā, zāles tāpat ir jānodrošina, un, jo vairāk smago slimnieku, jo vairāk vajadzēs zāļu. Taču, pēc Latvijas lielākās zāļu lieltirgotavas “Recipe Plus” datiem, slimnīcu kopējo parādsaistību apjoms par zālēm sasniedzis 3,534 miljonus latu, bet kavēto parādsaistību kopējais apjoms jūlijā pārsniedz 1,8 miljonus latu. Ja slimnīcas beidzot nesamaksās par zālēm, medikamentu piegādi nāksies pārtraukt. Rodas loģisks jautājums – vai valstij lētāk nav šīs zāles pacientiem nodrošināt ar ģimenes ārsta starpniecību, nevis slimnīcā, kamēr saslimšana nav ielaista?
Zīmīgi, ka arī neviens no slimnīcu vadītājiem nav ierosinājis samazināt finansējumu kompensējamām zālēm. Acīmredzot ārsti saprot, ka tas draud ar ambulatori neārstēto pacientu skaita pieaugumu slimnīcās, kas vēl vairāk „noēdīs” jau tā „lieso” valsts finansējumu.
Treškārt, SUSTENTO nevar piekrist arī ierosinājumam pārskatīt kompensējamo medikamentu piešķiršanu, tos novirzot tikai mazturīgajiem. Nosakot zāļu sadalē kā galveno kritēriju ienākumu līmeni, tas būtu pretrunā ar cilvēktiesību principiem, kas paredz – cilvēkiem ir jānodrošina vienlīdzīgas iespējas ārstēties. Ja zāles kompensēs tikai mazturīgajiem, atlases kritērijs ir cilvēka ienākumi, kas nozīmē, ka trūcīgajiem ar atlaidēm jānodrošina visas zāles, turklāt ne tikai hronisku slimību ārstēšanai. Pašlaik kā atlases kritērijs kompensējamo zāļu saņemšanai ir diagnoze, kuras ietvaros zāles saņem visi hroniski slimie pacienti. Ja kādas indikācijas ietvaros zāles valsts apmaksās tikai daļai pacientu, faktiski tiks pieļauts Satversmes pārkāpums.
Jau līdzšinējais kompensācijas apjoma samazinājums uzskatāmi rāda – jo mazāk valsts maksā par zālēm, jo lielāki izdevumi sagaidāmi par ārstēšanu un stacionāriem. Piemēram, mediķi jau aprēķinājuši, ka, samazinoties zāļu patēriņam, var prognozēt, ka turpmāk palielināsies infarktu, insultu u.c. kardiovaskulāro slimību komplikāciju skaits, un līdz ar to būs nepieciešama steidzama pacientu stacionārā ārstēšana, kas savukārt prasīs papildu izmaksas no valsts budžeta. Miokarda infarkta gadījumā tie var būt pat 980 Ls, insultu gadījumā – 435 Ls, bet sirds mazspējas gadījumā – 233 Ls uz vienu pacientu.
Līdzīgi aprēķini rāda, ka kopējās izmaksas par astmas pacientu ārstēšanu, samazinot zāļu kompensācijas apmēru, valstij augs par 36%, tai skaitā par neatliekamās palīdzības izsaukumiem papildus būtu jātērē vairāk kā 266 tūkstoši latu gadā, par stacionāro aprūpi – vairāk kā 740 tūkstoši latu.
Arī pacientu izdevumi par zālēm strauji aug. Piemēram, pacientiem, kas sirgst ar hipertensiju un sirds slimībām, no 1.marta valsts agrāko 75 % vietā par zālēm vairs maksā tikai 50% no zāļu cenas. Līdz ar to pacienta izdevumi dubultojas: ja 2008.gadā pacientam ar šādu diagnozi izdevumi par medikamentiem bija vidēji 26 lati, 2009.gadā tie ir vidēji jau 52 lati, liecina nozares speciālistu veiktie aprēķini.Piekrītot, ka veselības nozarē līdzekļu sadale ir jāpārskata, SUSTENTO Latvijas hroniski slimo pacientu vārdā aicina vadošās partijas, Saeimu, Ministru kabinetu to darīt atbildīgi, atklāti, dialogā iesaistot arī pacientu organizācijas, nekādā gadījumā nepieļaujot līdzekļu samazinājumu kompensējamiem medikamentiem.
