Varbūt es?

Šodienas avīzē ir raksts par iedzīvotāju tikšanos ar pašvaldības pārstāvjiem Mazzalves pagastā. Pēdējo mēnešu laikā esmu piedalījies vairākās šādās sanāksmēs, kas notikušas Daugavas kreisā krasta pagastos. Sēžot tās pusotru divas stundas, klausoties, vērojot, vērtējot, vēlāk dzirdēto mēģinot aprakstīt, “aiz kadra” palikušas manas sajūtas un pārdomas. Man kopējā nākotnes aina zīmējas drūmās krāsās, ja godīgi, bez cerības uz gaišāku nākotni. Visās vietās skanējušas frāzes: naudas nav, neko nesolām. Vienmēr vainīgas ir ministrijas, noteikumi, “sasietās rokas”. Kā drūma ēna tuvojas laiks, kad kreisā krasta iedzīvotājiem pašiem būs jāķeras klāt savu daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanai. Manā izpratnē tas radīs vēl vienu cilvēku aizplūšanas vilni no tā jau reti apdzīvotajiem laukiem. Mierinājumam sociālā nodaļa saka, ka palīdzēs ar pabalstiem. Cik būs tie, kuri atbildīs piešķiršanas kritērijiem? Izglītības reforma tuvāko gadu laikā būs iemesls vairāku skolu slēgšanai. Pērses skolas aizvēršana ir tikai pirmie asni šim procesam. No vienas puses saprotu, ka laika ritējumā tas ir normāls process. Arī es dzīvoju vietā, kur apkārt ir daudz sabrukušu viensētu, no kurām cilvēki aizgāja pirms simts, varbūt pat vairāk gadiem. Toreiz viņi cēla, cerēja, dzemdēja bērnus, bet šodien no tā visa palikušas drupas. No skolām un krogiem vien nosaukumi. Fizikas likumi darbojas arī sabiedrībā, lielākas kopienas pievelk mazākās. Rīga, Jēkabpils izsūc ciematiņus. Katrā no sanāksmēm domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Zālītis aicina domāt par iedzīvotāju padomēm. Lai arī ietekme padomēs esošajiem nebūs tik liela kā domes deputātiem, manā izpratnē tas tomēr ir spēks, iespēja rīkoties, ietekmēt novada nākotni. Te velku paralēles ar Valsts prezidenta funkcijām, kas vienmēr ir klāstītas kā reprezentatīvas, nenozīmīgas. Daudzi Valsts prezidenti tik tiešām bija tikai kā izkārtne, izņemot Vairu Vīķi-Freibergu un tagad Edgaru Rinkēviču, kurš parādīja, ka prezidents var, spēj paust viedokli, ietekmēt lēmumus. Līdzīgi arī iedzīvotāju padomēs var būt cilvēki “izkārtnes”, kuriem patīkami justies svarīgiem. Var būt arī zinoši, par sabiedrību domājoši cilvēki. Nemainīga patiesība ir — visu nosaka personība. Izdošanos vai neveiksmi, progresu vai destrukciju. Pēc pieminētajām sanāksmēm, nereti dzirdu cilvēkus sakām: varbūt tu? Ar to domājot, ka varbūt kaimiņš, Anna, Jānis vai Pēteris būs šis pārstāvis padomē. Ceru, ka kāds pie sevis nodomā — varbūt es?