Vai viegli būt labam?

Elita Brovacka, seciete

Kādam jābūt cilvēkam, lai viņš ne tikai pats sev šķistu labs, bet arī citi viņu par tādu uzskatītu? Vai aiz “labās” ārienes tomēr neslēpjas pavisam parasta iekšiene? Par šiem jautājumiem lika aizdomāties Valmieras Drāmas teātra izrāde “Labie cilvēki”. Lai gan atsauksmes ir dažādas, tomēr to bija vērts redzēt. Arī kaut vai tikai tāpēc, kā teica mana deviņgadīgā meita: lai tik tuvu redzētu Baibu! (Aktrisi Elīnu Vāni.)

Par ko ir šī izrāde? Tas ir stāsts par dzīves pārbaudījumiem, kuri tiek uzlikti labiem cilvēkiem. Galveno varoni Mārgaretu, kuras dzīve jau tāpat nav viegla, gan darbā, gan privātajā dzīvē piemeklē dažādas likstas. Kad Mārgaretu atbrīvo no darba, viņa uzmeklē bērnības un jaunības dienu draugu Maiku, kurš kļuvis par ārstu, lai lūgtu viņa palīdzību darba meklējumos. Bērnības draugi nav tikušies apmēram 20 gadu. Abi auguši trūcīgā strādnieku rajonā, taču katram bijis savs dzīves ceļš un stāsts. Kā saka Mārgareta: Maiks izdarījis pareizās izvēles. Mārgareta uzskata, ka viņai gan to īsti nav bijis — viņa nav ieguvusi pat vidējo izglītību, visu dzīvi ir spiesta strādāt zemu atalgotus darbus, viņas aprūpē ir pieaugusi meita ar garīgās attīstības traucējumiem.

Lai gan Mārgareta ar savu naivo vientiesību sevi uzskata par labu cilvēku, šķiet, skatītāja simpātijas viņa tā īsti neiekaro. Ne tikai tāpēc, ka vainu savām nelaimēm cenšas meklēt citos, kuri atļāvušies kļūt par aristokrātiem, bet arī tāpēc, ka itin bieži pamanās ar vārdiem uzbrukt cilvēkiem un norādīt, ko sliktu vai nožēlojamu viņš vai viņa tuvinieki izdarījuši. Jā, kāds to varbūt sauc par tiešumu un atklātību, taču, ja tiek pārkāpta empātijas robeža un otrs jūtas pazemots un sāpināts, vai vajag to darīt? Es izvēlētos paklusēt.

Tāpat izrāde lika aizdomāties par to, vai pasaulei vispār vajag, lai tu, cilvēks, būtu tik labs, ka pašam sev gribas noglāstīt galvu? Tik labs tikai sev, jo citi šo “labumu” nespēj nedz saskatīt, nedz sajust. Tāpat kā tu pats vienā mirklī palaid garām atskārsmi, ka esi izpostījis pats savu dzīvi.

Pēc izrādes dzirdēju dažādus vērtējumus un viedokļus. Dažiem nepatika. Taču aizdomāties lika, un tas jau ir daudz. Starp citu, šis amerikāņu dramaturga un scenārista Deivida Lindsija-Ebēra darbs daudzkārt godalgots, tajā skaitā nominēts arī prestižajai amerikāņu Spēlmaņu nakts “Tony Awards” balvai, un 2012. gadā tā bijusi visbiežāk iestudētā izrāde teātros visā pasaulē. Lugas darbība norit Amerikā, un droši vien lugā iztirzātais sociālās nevienlīdzības jautājums pasauli neatstāj vienaldzīgu, taču kaut kā stāstā patiešām pietrūka, lai skatītājs tepat, mūsu mazajā Aizkrauklē, noticētu, ka tas būtu vairāku balvu cienīgs…

Taču šo izrādi vērts redzēt arī kaut vai tikai spilgtā aktieru ansambļa dēļ. Vispirms jau Elīnas Vānes, kura daudziem faniem atmiņā palikusi no pašmāju seriāla “Viņas melo labāk”, kur atveido spilgto un interesanto Baibu. Arī Aigars Apinis, Māra Mennika, Diāna Krista Stafecka un citi bija izcili.

Valmieras Drāmas teātris ar šo izrādi septembrī apceļo visu Latviju. Tuvākā vieta, kur to redzēt — 19. septembrī tā būs skatāma Bauskas kultūras centrā.