Bērnu pārvadāšana autobusos ir ikdienas realitāte skolās. Brauc ekskursijās, uz pasākumiem, mācību olimpiādēm. Taču tas ne vienmēr notiek droši. Ventspils traģēdija atklāj sāpīgu realitāti — drošības jostas paliek neizmantotas. Nav noslēpums, ka bērnu uzvedība autobusā rada papildu riskus. Šoferiem jātiek galā ne tikai ar sarežģītiem ceļa apstākļiem, bet arī ar skaļiem un nepaklausīgiem pasažieriem. Zemās algas un atbildības smagums padara šo darbu par izaicinājumu.

Traģiskā avārija netālu no Ventspils aktualizēja jautājumu par bērnu pārvadāšanu. “Staburags” jautāja vairāku skolu vadītājiem par šādu braucienu organizēšanu un norisi. Visi kā viens saka — problēmu nav. Šoferīši zināmi, pieredzējuši. Bērni autobusā sēž kā zaldātiņi, ir klusi, blēņas nedara. Aprunājoties ar cilvēkiem, kuri sēž pie autobusa stūres, stāsts iegūst citu nokrāsu.

Cilvēkam, kuram uzticam savu un bērnu dzīvību, atalgojums ir zem tūkstoš eiro pirms nodokļu nomaksas. Piemēram, tagad Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapā darba sludinājumos lasu, ka Ogres novada Ķeguma pilsētas pārvalde piedāvā pilnu slodzi autobusa vadītājam. Alga 980 eiro pirms nodokļu nomaksas — apmēram tikpat, cik krāvējam lielveikalā. Lai iegūtu autobusa vadītāja apliecību un D kategoriju, vajag līdz pat diviem tūkstošiem eiro. Līdz ar to par šoferiem kļūst cilvēki, kuriem šis darbs ir pārliecība, dzīves stils.

Ne visi var piesprādzēties

Daudzeses skolai ir divi autobusi. Vienu no tiem vada Vilnis Kļaviņš. Viņa pieredze liela — pie autobusa stūres kopš 1984. gada. “Kaut kā labi saprotos ar bērniem. Varbūt tāpēc, ka jau tik sen šajā darbā, esmu pieradis, ātri atrodam kopīgu valodu. Es saprotu viņus, viņi mani,” stāsta Vilnis. Domstarpības gadoties ļoti reti. Visi pieklājīgi, saka labrīt un paldies. Viņš dzīvo Sunākstē un no rīta, pulksten 6.50 izbrauc uz Daudzeses skolu. Sunākstē iekāpj pirmie pasažieri, bet lielākais vairums Daudzevā. Jautāts par to, vai bērni braucot izmanto drošības jostas, Vilnis saka, ka autobusā ir arī stāvvietas, tāpēc ne visi var piesprādzēties. Citādi ir garajos braucienos, piemēram, ekskursijās, kaut līdz Aizkrauklei, kur piesprādzēšanās obligāta. Vieglāk izkontrolēt ir reizēs, kad visi bērni sakāpj vienlaikus. Runājot par algas un atbildības attiecību, viņš teic, ka savulaik, kad bērnus bija jāskolo, autobusa stūrēšanu nomainīja uz ienesīgāku darbu. Tagad, kad bērni izauguši, ar algu var samierināties. Vien mazbērnus gribas palutināt. Vilnis atzīst, ka samaksa ir viens no iemesliem, kāpēc gados jaunu autobusa šoferīšu principā nav.

Taupība nav pieļaujama

Sandra Smona ir Jaunjelgavas kultūras centra vadītāja. Savulaik nokārtojusi eksāmenu un jau kādu laiku var sēsties pie pasažieru autobusa stūres. Līdz šim nav gadījies vest bērnus un to arī neuzņemtos darīt. Viņi trokšņo, ir aktīvi, grūti nosēdēt vietā. Kultūras centram ir autobuss, ja ir nepieciešamība, bērnus ved šoferītis, ar kuru noslēgts līgums. Sandra saka, ka līdzās vadītāja personiskajām īpašībām, pieredzei, nosvērtam raksturam, svarīgi, lai tehnika būtu labākajā tehniskajā kārtībā. “Nevar pieņemt variantu — šogad ietaupīsim, nepirksim jaunas riepas, gan jau būs labi. Šajā gadījumā mēs ‘‘zem tanka’’ grūžam gan šoferi, gan riskējam ar pasažieru dzīvību. Tāpēc, ka man maza pieredze, ne pa draugam, ne nedraugam, es neapņemtos vest bērnus, īpaši ziemā,” saka Sandra. Nevar teikt, ka tā ir tikai šofera atbildība, ja viņš uz ceļa izbraucis ar tehniski neatbilstošu transportu. Varbūt darba devējs nav nodrošinājis ar visu nepieciešamo, kaut ko centies ietaupīt. Stāstot par bērniem autobusā, viņa teic, ka katram braucienam sagatavo rīkojumu. Tajā norādīts bērnu skaits, vārdi, atbildīgās personas, kurām jāseko līdzi tam, kas notiek autobusā. Bērni mēdz būt ļoti aktīvi, viņiem brauciens ir piedzīvojums. Neievēro noteikumus, nesprādzējas, skraida, kaut ko mētā viens otram. Tas novērš arī šoferīša uzmanību. “Es kā mamma varu pateikt, ka mans piecgadīgais bērns, sēžot mašīnas aizmugurē, pēkšņi var izdomāt atsprādzēties un parādās starp priekšējiem sēdekļiem. Tad nostrostēju, saku, lai apsēžas un piesprādzējas. Bērni nav zīdaiņi, lai nemācētu atsprādzēties. Viņi visu māk un var. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vedot bērnus autobusā, līdzi ir cilvēks, kurš viņus uzmana. Ir bijušas situācijas, kad šoferītis stājas malā, noaudzina viņus un tikai tad brauc tālāk. Īpaši bīstami ir braucot tumsā, un pēkšņi no aizmugures lido kāda cepure vai popkorns. Šoferis sabīstas. Tāpēc skolā jārunā ar bērniem par uzvedību autobusā,” stāsta Sandra.

Uz ceļa noteikti nav vietas bravūrai, augstprātībai, jo, lai cik pieredzējis būtu autobusa vadītājs, viņš nevar kontrolēt ārējos apstākļus, ceļa segumu, pretī braucošos. Tāpat nevar ar pilnu pārliecību teikt, ka bērni autobusā neizdarīs neko, kas novērstu uzmanību. Pārgalvīgāki varētu būt tie šoferi, kuri tiesības ieguvuši nesen. “Es neslēgšu līgumu ar šoferi, par kuru nezinu, kā viņš brauc. Kaut, ja viņam visi alfabēta burti būtu tiesībās,“ saka Sandra. Novadā strādājošie šoferīši, ar kuriem viņa slēdz līgumus, ir ar augstu atbildības sajūtu un viņiem uzticas.

Jāmācās sevī izslēgt troksni

Koknesietis Aldis Āre ir autobusa vadītājs uzņēmumā “Amber Buss”. Par savu pieredzi, kad pasažieri ir bērni, viņš saka — jo garāks brauciens, jo grūtāk. Piemēram, braucot līdz Rīgai, jo tuvāk mērķim, jo nemierīgāki paliek. Sākas staigāšana pa autobusu, viens otru pakaitina. Kādreiz metodes bērnu savaldīšanai bijušas drastiskas. Vēlāk sapratis, ka ar to sev nervus bojā. Mierīgs ir brauciens mājās, ja pirms tam bērniem bijušas fiziskas aktivitātes. Problēmu nav ar vidusskolas vecuma bērniem, bet vislielākās ir ar 3.— 5. klases bērniem. Viņi ir ļoti skaļi un dažkārt neiespējami apklusināt. Ar laiku iemācījies sevī izslēgt šo troksni, citiem vārdiem — nepievērst tam uzmanību. Kopumā, lai vestu bērnus, šoferim jābūt ar stabiliem nerviem, nedrīkst ļaut vaļu emocijām.

Liela loma ir skolotājiem vai vecākiem, kas brauc līdzi. Šoferis nevar kontrolēt visu, kas notiek autobusā, un vienlaikus braukt ar pilnu uzmanību. Pirms braukšanas Aldis piekodina, ka visiem jāpiesprādzējas. Uzticas, nepārbauda, vai visi to izdarījuši. Lai gan tie, kas ar viņu brauc biežāk, jau sprādzējas bez teikšanas. Ārā kāpjot gadās, ka kāds aizmirsis, ka ap vēderu ir drošības josta un gatavs izkāpt ar visu krēslu.

Jāņem vērā, ka kādam bērnam autobusā var palikt slikti. Biežāk tas notiek no nepiemērota ēdiena, tajā skaitā kartupeļu čipsiem. Otrs iemesls — ilga skatīšanās telefonā ar noliektu galvu. Tāpēc autobusā vienmēr līdzi maisiņi, bet gadās, ka pievemj autobusu.

Jautāts par gados jauniem kolēģiem, kuri labprāt vestu bērnu grupas, Aldis saka — tādu ir ļoti maz. Cik aprunājies ar tiem, kuriem ir D kategorija, visi saka, ka kategoriski atsakās vest bērnus, tajā skaitā lielās atbildības dēļ.

Pieredzējuši un punktuāli

Daudzeses skolas direktores pienākumu izpildītāja Lelde Āre teic — skolai ir divi autobusi — ar divdesmit un deviņām vietām. Abiem šoferīšiem, kuriem pieredze liela, uzticas. Viņi rūpējas par bērniem, tehniku, vienmēr ir punktuāli. Daudzeses skolā mācās arī bērni no Jaunjelgavas. Viņi līdz Sērenei brauc ar sabiedrisko transportu un pēc tam pārsēžas skolas autobusā. Tāpat arī mājās braucot. Mazo autobusu izmanto braucot arī uz mācību olimpiādēm, lielo — ekskursijām, pasākumiem. Kopumā par bērnu uzvedību autobusā Lelde saka — retu reizi sanāk kāds kašķītis savā starpā, bet kopumā šoferīši nesūdzoties. Ekskursijās un citos garākos braucienos lielajā autobusā līdzi brauc divas vai trīs skolotājas vai kāds no bērnu vecākiem.

Priekšroku dod sabiedriskajam transportam

Aizkraukles novada vidusskolas direktors Aldis Labinskis saka — cik man zināms, gan pašvaldības transportā, gan ekskursijās braucot, bērni lieto drošības jostas. Kaut kādas nianses droši vien gadās, bet kopš Ventspils gadījuma drošībai autobusā ir pievērsta pastiprināta uzmanība no šofera un arī pavadošo skolotāju puses. Šo jautājumu izrunājuši ar skolotājiem. Skolēnus biežāk ved ekskursijās, retāk uz sacensībā, kultūras pasākumiem. Lai nokļūtu uz pasākumu Rīgā, skolēni bieži izmanto sabiedrisko transportu. Skolas direktors saka, ka skolēni tāpēc var nebraukt atpakaļ uz Aizkraukli konkrētā laikā, bet izvēlēties pēc saviem ieskatiem.

Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas direktores vietniece Edīte Dābola saka, ka pēc nelaimes ar autobusu no Ventspils, ar skolēniem pārrunāja jautājumus par drošības prasībām kā pasažieriem. Skola izmanto divus autobusus. Viens bērnus ved no Rites puses, otrs no Sproģiem. Savukārt sabiedrisko transportu nokļūšanai līdz skolai izmanto Zalvē dzīvojošie. Līdz šim no skolas autobusu vadītājiem nav dzirdētas sūdzības par bērnu sliktu uzvedību. Arī tālākos braucienos, ekskursijās braucot, kopīgas pasēdēšanas vai staigāšana pa autobusu neesot atļauta. To bērni pieņēmuši un ievēro. ◆

Fakts

◆ Drošības jostu nelietošana ir viens no visu laiku visvairāk konstatētajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē. Par nepiesprādzēšanos ar drošības jostu, kā arī par tāda pasažiera vešanu, kurš nav piesprādzējies, paredz piemērot transportlīdzekļa vadītājam 30 līdz 70 eiro sodu. Arī pasažierim par viņam noteikto pienākumu pārkāpšanu var izteikt brīdinājumu vai piemērot naudas sodu 15 eiro apmērā.

◆ 2024. gadā konstatēti 9847 šādi pārkāpumi, bet vēl gadu iepriekš 10 609 pārkāpumi. Te iekļauts arī pārkāpums — drošības ķiveres nelietošana vai neaizsprādzēšana.

Publikācija tapusi projektā “projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.