Uz cita nelaimes rēķina

Aizvadītajā nedēļā pie “IGA centra” durvīm manu uzmanību piesaistīja invalīdu ratiņos sēdoša jauna meitene, kura klusām krievu valodā uzrunāja garāmgājējus. Pastiepjot pretī plastmasas trauciņu, viņa lūdza palīdzību. Mirkli saminstinājos, tomēr pagāju viņai garām. Taču pēc tam ilgu laiku man šī meitene neizgāja no prāta — varbūt viņai patiešām ir vajadzīga palīdzība, varbūt viņa Latvijā nokļuvusi, bēgot no kara šausmām Ukrainā. Sazinājos ar “IGA centra” vadītāju Ievu un viņai jaunās meitenes lūgums pēc palīdzības lika sarosīties. Sarunā palīdzības lūdzēja krievu valodā raiti stāstīja, ka tiešām esot bēgle no Ukrainas, kura apmetusies šeit pie vecmāmiņas. Esot sākusi kārtot uzturēšanās dokumentus, taču viss notiekot ļoti lēnu un ir grūti ar iztikšanu. Tirdzniecības centra vadītāja lūdzu meiteni atbraukt nākamajā dienā, lai vienotos par iespējamo palīdzību, varbūt pat piesaistot sociālo dienestu vai kādu citu atbildīgo institūciju. Nākamajā dienā velti gaidīts, neviens neatbrauca. Un kā vēlāk atklājās, palīdzības lūdzēja patiesībā nav nekāda Ukrainas bēgle un jau agrāk viņa vairākas reizes manīta pie citiem lielveikaliem.

Lielais Latvijā iebraukušo ukraiņu skaits un mūsu valsts plašais atbalsts šiem cilvēkiem vietējos iedzīvotājos raisījis dažādas emocijas. Kādam nepatīk, ka nu pie mums Ukrainas karogus var redzēt biežāk nekā Latvijas, vēl kāds tur greizu prātu sociālo pabalstu dēļ, vēl kāds dusmīgs par to, ka Ukrainas jauniešiem mūsu valsts augstskolās tiek nodrošinātas apmaksātas studiju vietas, bet vietējie tāpēc netiek “budžeta” vietās, un palīdzēt alkstošo latviešu entuziasms sāk noplakt. Vēl kāds ar neuzticību raugās uz tiem ukraiņu vīriem, kas braukā pa lauku viensētām, meklējot darbu vai piedāvājot savu palīdzību.

Lai kāda būtu situācija ar Ukrainas bēgļiem Latvijā, manuprāt ir nelietīgi izmantot cita nelaimi sava labuma gūšanai. Cilvēki zaudējuši mājas, darbu, ģimeni, bijuši spiesti bēgt no dzimtenes un lūgt palīdzību svešā valstī, turpretī mūsu naktsmieru nepārtrauc trauksmes sirēnas un bumbu sprādzienu troksnis, tāpēc pēc piedzīvotā un uzzinātā sirdī palicis rūgtums un skumjas.

Agita Grīnvalde-Iruka, galvenā redakore