Unikāls talants — sabojāt labas ziņas

Svētdienas eiforija par Latvijas hokeja izlases izcīnīto bronzu Pasaules čempionātā aptumšojās līdz ar nākamās dienas saullēktu. Kamēr vieni priecājas par brīvdienu, ko Saeima dāsni piešķīra, lēmumu pieņemot nakts aizsegā, pusnaktī, tikmēr citi, lielākoties vecāki ar maziem bērniem un privātajā sektorā strādājošie, apjukuši mēģināja saprast, ko un kā darīt.

Es biju to vidū, kas Saeimas lēmumu sagaidīja pusnaktī. Tobrīd vairāk to uztvēru kā dāsnu žestu lielākajiem hokeja faniem, kas manu ikdienu un darbus negatīvi neietekmēs. Austot jaunai dienai, sākās haoss — vecāki neizpratnē par izglītības iestāžu darbu, citi “bombardē” ar zvaniem, interesējoties par pieteiktajām vizītēm pasu daļā, medicīnas iestādēs un citur. Kā tik pozitīva vēsts — hei, draudziņ, šodiena pasludināta par brīvdienu! — var tik daudziem sagādāt problēmas?

Var, pateicoties Saeimas gudrajām galvām. Tas ir unikāls talants — sabojāt labas ziņas. Apgrūtinājumu sagādā ne jau pats lēmums, bet kad tas tika pieņemts. Vai tiešām tik cēla mērķa labad (kurš ideoloģiski izskanēja vēl pirms vēsturiskās uzvaras) nebija iespējams sasaukt sēdi agrāk? Izziņot prieka vēsti kaut cik adekvātā laikā, kad ir iespējams informēt vairumu sabiedrības, ne tikai nakts pūces, kuriem ar pliku faktu tāpat nekas netapa skaidrs?

Skumji, ka pēc tik spēcīgiem laimes mirkļiem, cilvēku vienotības un panākuma svinēšanas viens neapdomīgs lēmums sašķeļ sabiedrību. Man nav žēl, ka piešķīra brīvdienu, esmu neapmierināta par to, kā tas skāra mani — pēdējā brīdī uzzinu, ka man jāstrādā no mājām ar bērnudārznieku. Man ir žēl, ka dēlam brīvdiena bija jāpavada mājās, četrās sienās, jo mammai ir jāstrādā. Un lai gan neesmu ķirurgs, kurš veic neatliekamu operāciju, mans darbiņš ietekmē simtiem cilvēku — mūsu lasītājus. Un šādu mazo darbiņu veicēju, uz kuriem brīvdiena neattiecas, ir daudz. Solidarizējos ar devītklasniekiem, kuri arī nekvalificējās brīvdienai un arī viņiem kopā ar uzraugošo personālu svētku diena bija jāpavada skolā, kārtojot eksāmenu. Cik reižu neizskan frāze — nejauksim politiku ar sportu! Lūk, izteikts piemērs no dzīves, kad saliedētību, ko rada sportiskais gars un lepnums par panākumu, iedragā politiskie lēmumi.

Kad lasīsiet šīs rindas, brīvdiena būs aiz muguras, tāpat kā sašutums un neērtības, ko tā daudziem radīja. Līdz ar jaunu saullēktu pagaisīs negācijas, bet saglabāsies lepnums par zelta vērto bronzu, kas pārrakstīja Latvijas hokeja vēsturi, saraudināja visstiprākos vīrus un saliedēja latviešus. Latvija var!