www. staburags.lv
Pagājušās nedēļas sestdienā Jēkabpils novada Asarē notika lielais pārgājienu festivāls. To rīkoja rīdzinieki, piedzīvojumu aģentūra “Rover”. Tā bija arī pārgājienu cikla “Latvijas izaicinājums” posma atklāšana. Kopumā Latvijā ir četri šādi posmi. Uz pasākumu ieradās ap pieciem simtiem cilvēku no visas Latvijas. Salīdzinājumam varu pateikt, ka Asarē dzīvo vien 80 cilvēku. Pārgājienā ir dažādi posmi, garākais no tiem 42 kilometri. Pārgājienā ir kontrolpunkti ar visādām izdarībām. Vienā no tiem bijām mēs, “Sēlijas laivas”. Mēs piedāvājām atklāt laivošanas sezonu Zuju ezerā. Ar laivām bija jāizbrauc šķēršļu josla. Cilvēkiem patika, bija priecīgi. Lielākajai daļai tā bija pirmā iespēja iesēsties laivā šajā sezonā.
Kopumā mēs kā biedrība labprāt jau laivotu, bet šogad nav atbūdas jeb piektā gadalaika, kad applūst palienas. Ziemas nebija, upēs ūdens nav ne Latvijā, ne Krievijā, ne Baltkrievijā. Citādā veidā cilvēki nav gatavi laivot pavasarī. Tikai atbūda viņus ievelk laivās. Ir jau arī nedaudz par vēsu. Cītīgi rakstām projektus, lai varētu veidot pasākumus gan laivošanai, gan ar to nesaistītus. Šogad mūsu mērķis ir strādāt ar novadpētniecību. Mēs paši neesam novadpētnieki, bet mums ir pazīstami daudzi, kas zina vietu vēsturi. Ir mums tāda vieta “Skārdupītes” Aknīstes pagastā. Tas ir valsts nozīmes vēstures piemineklis. Šajās mājās reiz dzīvoja slaveni leišu mākslinieki — skulptori. Garām mājām tek Dienvidsusēja, tāpēc mēģināsim saslēgt kopā laivošanu ar šīs vietas vēsturi. Veidosim pārgājienu maršrutus, kuros ieskicēsim, kas kurā vietā noticis, ko no tā var mācīties bērni un jaunieši. Kā neformālas vēstures mācības stundas. Cerams, ka mūsu idejas atbalstīs no valsts budžeta un Eiropas struktūrfondiem. Jaunas laivas, ekipējumu it kā arī vajag, bet tā šobrīd nav prioritāte. Tā vietā meklējam sadarbības partnerus un vienkārši darba rokas, kas palīdz. Viens no viņiem, ar kuru darbu sākām pagājušajā gadā, ir laivu piestātnes “Upeslīči” saimnieks Didzis Neretas pusē. Meklējam partnerus Ērberģes pusē, kas varētu pastrādāt ar SUP dēļiem. Pagaidām vēl neesam atraduši.
Citādi gaidām sezonas atklāšanu, kas, visticamāk, būs maijā. Šobrīd pieņemam rezervācijas. Tas nebūs kā viens konkrēts pasākums, bet gan viesojoties pie sadarbības partneriem. Piemēram, 17. maijā pie sevis aicina “Balta kaza” no Jaunjelgavas. Aicina mūs no kempinga “Daugavas lokos” uz savu atklāšanas pasākumu 24. maijā.
Atšķirībā no pārējās Latvijas, mūsu, Aknīstes pusē, cilvēki neaizraujas ar kūlas dedzināšanu. Laikam visi rudenī zāli nopļāvuši, vai arī dedzinātāji nav pamodušies, zāle slapja. Ziņās lasu, ka Jēkabpils novadā, Daugavas labajā krastā sausā zāle deg bieži. Tas, kas parādās ziņās, liecina, ka cilvēki nav izvērtējuši laikapstākļus, dedzina ugunskuros pērnās lapas, zarus. Attiecīgi zāle, kas palikusi apkārtnē, aizdegas. Neuzmanība, vēja virziens un uguns pāraug stihijā. Nedomāju, ka ir daudz to, kas sauso zāli dedzina speciāli, grib ieraudzīt tās lielās liesmas.
Latvijā izplatās vēdera vīruss E. coli. Manuprāt, pagaidām saslimušo skaits ir par mazu Latvijas mērogā, lai varētu būt aizdomas par kādu tīšu inficēšanu. Interesanti, ka pagājusi vairāk nekā nedēļa, bet joprojām nav atrasts slimības avots. Par savu veselību šajā gadījumā neuztraucos. Jārūdās. Pašai un bērniem. Rokas mazgāt ir jauki, bet pārāk liela tīrība arī ir bēda. Bērnus mācām nebaidīties pieskarties zemei, rokas ne vienmēr var nomazgāt, pietiek, ja noslauka gar biksēm. Tagad, pavasarī var ēst jaunās egļu skujiņas. Tās ir saldi skābas, sulīgas. Vairāk būt svaigā gaisā, ķert D vitamīnu, būt priecīgākiem, ne tik daudz iedziļināties sīkumos. Dažreiz liela bēda rodas no tā, ka esam pārāk daudz jau izdomājuši uz priekšu. Vajadzīgās lietas atstājam novārtā, bet maznozīmīgām pievēršam uzmanību.
Pagājušajā nedēļā Rīgā piedzima trīnītes. Priecīgs notikums un trīskārša atbildība vecākiem. Runājot kopumā par demogrāfisko situāciju, mums visiem vajadzētu piestrādāt pie izglītošanas un mentālās veselības. Sakārtojam savas galvas, mācamies finanšu pratību. Nav svarīgs apjoms, bet gan veseli bērni, kas aug pozitīvās, veselīgās attiecībās. Valsts attīstībai bērni nav panaceja. Protams, kāds apjoms ir vajadzīgs, bet tajā pašā laikā mums jādomā, kā efektīvāk darīt savu darbu, ieviest uzlabojumus, apmācīt cilvēkus, lai viņi strādātu jaudīgāk, gudrāk. Ne tikai valsts pārvaldē, arī privātajā sektorā ir daudz liekas birokrātijas. Cilvēki atļaujas būt egoistiskāki. Bērns paņem daļu laika, finanses, ko varētu veltīt pats sev.
Pagājušajā nedēļā iesākās un šajā nedēļā turpinās Lietuvā, Pabrades poligonā nogrimušās bruņumašīnas izvilkšana no purva. Šis ir ļoti savāds gadījums ar daudziem jautājumiem. Vai tiešām kareivji ir tik neapmācīti, ka neredz, kas iezīmēts kartē? Kā var braukt kādā teritorijā, nezinot, kur brauc, turklāt ar tādu tehniku. Otra lieta, par ko domāju — kā tik ātri var noslīkt mašīna, lai cilvēki no tās netiktu laukā? Cik daudz sakritībām bija jābūt, lai nonāktu līdz šādai nelaimei? Vienai pēc otras pieļautām muļķīgām kļūdām. Kaut kas šajā informācijā neiet kopā, mums nav pieejami visi fakti. Katrā ziņā šokējošs notikums. Milzīga apjoma skandāls Eiropas, varbūt pat visas pasaules līmenī.
Pilnīgi nemaz nesatrauca pāreja no ziemas uz vasaras laiku. Ne silts, ne auksts. Galvenais, lai visi gadžeti noreaģē. Tos, kas nenoreaģē, pārregulējām paši. Galvenais, lai spīd saule. Ja tā nav, pie tā jāpiestrādā — pie pozitīvām domām.
Santa Šmite, biedrības “Sēlijas laivas“ projektu koordinatore
Reklāma