Tauta vai tomēr politiķi?

Latvijas Valsts prezidenta gaidāmās vēlēšanas uzņem arvien lielākus apgriezienus, aktualizējot jautājumu par tautas vēlētu prezidentu. Par to diskutēts sen, skaļāk un klusāk, bet vismaz pagaidām pie tāda neesam tikuši. Iespējams, tas nenotiks arī tuvākajā laikā, jo to rosina partija “Saskaņa”, kas nozīmē, ka pozīcija to pat neapspriedīs, kur nu vēl atbalstīs šo priekšlikumu.

Var vai nevar tauta ievēlēt savas valsts prezidentu — tāds ir lielais jautājums, par ko nekādi nevar vienoties politiķi. Atkāpei — blakus esošās valstis to spēj un tāpēc nav kļuvušas sliktākas vai nespēcīgākas. Latvijā ir tradīcija visam meklēt labāko risinājumu, turklāt ilgi un dažkārt bezjēdzīgi, beigās nonākot pie tā paša, kas ir citiem, jo neko labāku izdomāt nevar.

Pie mums prezidenti izraudzīti dažādi, taču par veiksmīgo gadījumu gan sabiedrība, gan politiķi uzskata tikai vienu — Vairu Vīķi-Freibergu. Nesen kādā diskusijā televīzijā izskanēja jautājums, vai tauta viņu jebkad būtu izvēlējusies? Visticamāk, ka nē, jo iepriekš nemaz nepazina. Ja priekšroku dotu iedzīvotāju balsojumam, ļoti pieļaujams, ka par prezidentu kļūtu, piemēram, Lembergs. No šādiem precedentiem valdība cenšas izvairīties, valsts augstākās amatpersonas izvēli atstājot savā ziņā, jo tas ir arī prestiža jautājums, kādas reputācijas cilvēks ir šajā amatā. Tomēr nevar novērtēt par zemu tautu un tās izvēli. Tas ir arī iedzīvotāju uzticības jautājums valdībai.

Domājot par Valsts prezidenta izraudzīšanos, cilvēki liek pārāk lielas cerības uz šo amatu, vēloties tajā redzēt personību, kas spēs sakārtot teju visas lietas. Tā tas nav un nebūs, jo no viena cilvēka, pat prezidenta, nav atkarīgs tik daudz. Valsts pārvaldīšana un virzība ir daudz strukturētāka un niansētāka. Ne pie mums un ne tagad nevar būt tādas situācijas, ka viens uzsit dūri galdā, pasaka savu sakāmo un viss notiek. Arī prezidentam nav tādas varas. Tomēr nav pieļaujama situācija, ka prezidents tikai “atsēž” savu laiku vai nebauda iedzīvotāju uzticību. Jābūt elastīgākai iespējai viņu atbrīvot no amata, jo Valsts prezidents nav tikai goda pienākums, bet darbs. Kā jau pieminētajā televīzijas diskusijā teica politiķe Ilga Kreituse, kāpēc prezidenta ievēlēšanai pietiek ar 51 balsi, bet, lai atceltu no amata, vajag divas trešdaļas parlamentāriešu atbalsta? Šai proporcijai jābūt vienādai.

Gaidāmās vēlēšanas gan aktualizējušas vēl kādu diskusiju — vai Valsts prezidenti pēc amata atstāšanas ir jāuztur valstij, turklāt nodrošinot viņiem karaļu cienīgu dzīvi. Neapšaubāmi, katrs šajā amatā pelnījis cieņu, lai cik bijis ieredzēts. Tomēr, cik tāda valsts kā Latvija spēj nodrošināt visiem visu, ņemot vērā, ka bijušie prezidenti mums var būt ik pa četriem gadiem. Kaut kas šajā kārtībā tomēr jāpārdomā un jāmaina.