imants@staburags.lv
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika izstādes “Purvītis” atklāšana. Pirms tās uz pastaigu caur Vilhelma Purvīša dzīvi un daiļradi bija aicināti Latvijas mediji.
Šogad izcilajam māksliniekam, nacionālās ainavu glezniecības izveidotājam — 150 gadu jubileja. Latviešu zemnieku dēls, kas sāka savas gaitas 1872. gada 3. martā tagadējā Ogres novada Taurupes pagasta “Vecjaužu” mājās un pavadīja tur 16 gadus. Šajā mājā Imanta Ziedoņa muzeja pārstāve Žanete Grende plāno ierīkot māksliniekam veltītu muzeju. Purvītis studējis Sanktpēterburgas mākslas akadēmijā, tajā skaitā pie pazīstamā krievu skolas gleznotāja, izcila ainavista Arhipa Kuindži. Nacionālā Mākslas muzeja direktore Māra Lāce teic, ka šī Purvīša skolotāja muzejs Ukrainā, Mariupolē, šogad karadarbības laikā 21. martā tika sabombardēts. Tieši šis skolotājs Purvītim iedeva apjausmu, skatījumu uz dabas maģiju un ko nozīmē īsta talanta atdošanās mākslas radīšanas procesam. Atgriežoties Latvijā, Rīgā, uzplauka viņa mākslinieka talants. Purvītis izprata profesionālās mākslas izglītības nozīmību, ļoti aktīvi iestājās par mākslas akadēmijas izveidošanu Latvijā, un viņa pūliņi atmaksājās.
No 1919. līdz 1944. gadam Purvītis bija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktors. Viņš arī rūpējās par to, lai Latvijā radītā māksla būtu pazīstama pasaulē, un bija daudzu izstāžu ģenerālkomisārs. Vairāk nekā 90% Eiropā rīkoto latviešu mākslinieku izstāžu bija viņa organizētas. Vilhelma Purvīša daiļrade ir viens no traģiskākajiem stāstiem ne tikai Latvijas, bet mākslas vēsturē kopumā. 1932. gadā, pēc paša Purvīša vārdiem, viņš bija uzgleznojis ap 2000 gleznu. No tām šobrīd zināmas vien 200. Pārējie darbi ir pazuduši vai aizgājuši bojā. Turklāt tas noticis īsā laika posmā. Daļa darbu sadega Kazdangas pilī 1905. gada revolūcijas laikā, kā arī 1944. gadā, kad nodega viņa īpašums Jelgavā. Simtiem darbu bez vēsts pazuda, kad Purvītis kā kara bēglis devās prom no Latvijas.
Māra Lāce stāsta, ka ik palaikam uzrodas kādi, kas muzejam piedāvā šī mākslinieka darbus. Tiesa, daļa no tiem ir viltojumi.
Ideālās Latvijas ainavas meklētājs — tā viņu dēvē mūsdienu mākslas eksperti. Sniega tuvplānu meistars, agra pavasara gleznotājs, saukts arī par sniega fiziologu. Savulaik uzskatīts, ka katrā cienošā latvieša ģimenē jābūt Purvīša gleznai, līdz ar to privātās kolekcijās joprojām ir un varētu būt vairāki viņa darbi.
Izstādē apskatāmie darbi ir restaurēti, speciāli sagatavoti eksponēšanai. Izstādes “Purvītis” kuratore Aija Brasliņa teic, ka skatītājiem eksponēti 104 mākslas darbi un zālē, kas veltīta mākslinieka biogrāfijai, iekļauti arī Purvītim pasniegtie apbalvojumi. Aija Brasliņa atzīst — Purvītis nav viegls autors. Par viņu rakstīts daudz, bet vairākas no publikācijām nākas pārbaudīt, un arī tad patiesību līdz galam ne vienmēr izdodas izdibināt. Daudz interesantu faktu par mākslinieka dzīvi varēs lasīt izdevniecības “Neputns” gatavotā un šogad izlaist plānotā monogrāfijā. Šī darba autore ir mākslas vēsturniece Kristiāna Ābele.
Māksliniecisko vērienu izstādei piešķīrusi tās māksliniece Sandra Krastiņa. Viņa stāsta, ka Purvīša Latvijas ainava nav mīlīga, bet gan monumentāla, apcerīga, ar milzīgu pašapziņu. Viņa gleznas piepilda telpu, tās kā iedziedas no attāluma, un var pat dzirdēt, ko mākslinieks caur tām stāsta. Otrs būtisks aspekts ir viņa darbu saikne ar mūsdienām. Kā Sandra Krastiņa saka, pat ja cilvēks reizi mūžā redzējis kādu no Purvīša gleznām, vēlāk to nesajauks ar kāda cita mākslinieka. Līdz ar to var teikt, ka Purvītim izdevās formulēt, kāda ir Latvijas ainava, un tādu mēs to redzam arī mūsdienās. Savukārt pirms aptuveni simts gadiem, kad veidojās Latvija kā valsts, Purvītis bija tas, kurš caur savām gleznām meklēja un veidoja šo jaunās valsts ainavas tēlu. Tas ir arhitektoniski, ar lielu pašapziņu uzbūvēts, un tajā mēs joprojām dzīvojam.
Aija Brasliņa saka, Purvīša darbos svarīgais ir ne tas, ko varbūt skatītājs iedomājas par būtisko — sižets, bet gan mākslinieciskā forma. Lai gan mākslinieka radošā mūža beigu posma darbi nav saglabājušies, vien reprodukcijas, zināms, ka viņš šajā laikā bija pārsteidzoši radošs, moderns un jauneklīgs. Darbos pazuda sižeta motīvi, palika vien gleznieciskā enerģija — krāsu virmojums, abstrakcija.
Reklāma