Pirms gadiem desmit Ilzes (vārds ir cits) ģimenei draugi uzdāvināja mazu kaķēnu Murziku. Viņu ārā nelaida, tāpēc mincis divreiz pamanījās “nolidot” no piektā stāva balkona. Sekas bija bēdīgas.
Pirms gadiem desmit Ilzes (vārds ir cits) ģimenei draugi uzdāvināja mazu kaķēnu Murziku. Viņu ārā nelaida, tāpēc mincis divreiz pamanījās “nolidot” no piektā stāva balkona. Sekas bija bēdīgas.
Pirmais “lidojums” beidzās veiksmīgi, bet otrajā runčuks salauza ķepu. Ilze viņu steidzami nogādāja Aizkraukles veterinārajā klīnikā, kur ārsts pēc kaķa kājas iztaustīšanas konstatēja, ka neko darīt nevar, operēt nav vērts, tāpēc ieteica dzīvnieku iemidzināt.
Par to nevarēja būt ne runas, jo Ilze un pārējie ģimenē Murziku jau bija iemīļojuši. Paņēmusi kaķi, viņa atgriezās mājās. Murzikam kāja ļoti sāpēja, tāpēc ķepu vienmēr turēja paceltu un pa dzīvokli pārvietojās uz trim kājiņām. Ar laiku sāpes pārgāja, runcis tikai kļuva mazkustīgāks un resnāks.
Tieši tajā laikā Ilze nopirka takša šķirnes kucēnu, kurš ļoti gribēja ar kaķi rotaļāties. Runcis cieta, cieta, līdz sāka kucēnu iepļaukāt, bet takšelis tik viegli nepadevās. Sākās abpusēji ķīviņi, kuros vajadzēja iejaukties arī cilvēkiem. Taksītis drīz bija vienādā augumā ar runci, bet viņa draiskošanās tieksmes nemazinājās. Murzikam tas ļoti nepatika, un viņš, lēkdams uz trim kājām, sāka no suņa bēgt. Skriešanas sacīkstes notika no rīta līdz vakaram. Kad kaķis galīgi pagura, viņš uzlēca uz skapja vai sekcijas, bet suns nelikās mierā un rēja.
Pēc pāris nedēļām Ilze pamanīja, ka runcis jau skrien ar visām četrām ķepām. Lai ašais takšelis viņu nepanāktu un nesāktu mocīt, runcim citas izejas nebija. Lai cik brīnumaini, pēc mēneša Murziks pat nekliboja. Piespiedu treniņi un skriešanas sacensības viņa slimo ķepu tā ietrenēja, ka runcis skrēja ātrāk par jebkuru veselu istabas kaķi.
Murziks nodzīvoja deviņus gadus, bet viņa rotaļu biedrs vēl ir dzīvs.
