Var teikt, ka “Mežezers” šosezon it kā “piedzimis” no jauna. Šogad tas kļuvis par plašu atpūtas un izklaides vietu, kas vairāk gan piemērota pieredzējušiem slēpotājiem.
Var teikt, ka “Mežezers” šosezon it kā “piedzimis” no jauna. Šogad tas kļuvis par plašu atpūtas un izklaides vietu, kas vairāk gan piemērota pieredzējušiem slēpotājiem.
Situācija “Mežezerā” jau vairākus gadus ir nemainīga. Teritorija sadalīta divās daļās, un katra pieder citai firmai. Pirms diviem gadiem, kad “Staburags” brauca pārlūkot slēpošanas vietas, kalnu slēpotājus aicināja teritorijā, kura pieder firmai “Intelco”, bet lielais kalns blakus bija slēgts. Šogad situācija mainījusies. “Intelco” teritorijā pacēlājs nedarbojas, var tikai noīrēt mājiņu nakšņošanai. Taču SIA “Mežezers” teritorijā kūsā dzīvība.
Piedāvā pirti un naktsmītnes
SIA “Mežezers” administratore Iveta Pelēģe stāsta: “Kalnam mainījušies apsaimniekotāji, iegādāts sniega lielgabals, papildus ierīkots vēl viens pacēlājs. Šobrīd no kalna var laisties pa piecām nogāzēm, darbojas trīs pacēlāji, trases ir apgaismotas. Ierīkota distanču slēpošanas trase, taču nav inventāra. Slēpotājiem jāņem līdzi savas slēpes. Ir arī slidotava, bet nomā nav slidu. Ir pirts, darbojas kafejnīca. Cilvēki pieraduši, ka agrāk te nekā nebija, tāpēc līdzi ņem savas sviestmaizes, un ir pārsteigti. Naktsmājas varam piedāvāt 30 cilvēkiem, ja atbrauc vairāk, par viņu izmitināšanu vienojamies ar apkārtējo viesu namu saimniekiem, arī ar kaimiņiem — firmu “Intelco”. Reģistrējot slēpošanai pārdotās biļetes, esam saskaitījuši, ka dienā te atpūšas ap 400 cilvēku.”
Brauc arī lietuvieši
Klausoties stāstītājā, viss šķiet labi, taču redzētais tomēr liek vilties. Ēku fasādes un arī iekštelpas nav remontētas kopš padomju laikiem. Pirts gan laba, bet tualetes diezgan briesmīgas. Pelēģes kundze stāsta, ka marta vidū kalns darbību pārtrauks, jo te sāksies rekonstrukcija. Varbūt pēc tās viss būs modernāks un mūsdienīgāks.
Šķiet, ka slēpotājus nolietotās telpas neuztrauc. Svētdienas rītā te cilvēku netrūka. Daudzi atbrauc piektdienas vakarā un dzīvo “Mežezerā” līdz svētdienas vakaram. Lielākoties rīdzinieki. Sastapām arī lietuviešus. Viņi uz “Mežezeru” regulāri brauc slēpot, jo kaimiņzemē šajā jomā valda liela nesakārtotība. Ja salūst pacēlājs vai rodas citas problēmas, neviens par to neuztraucas, nav sakārtotas īpašuma attiecības. Ja kalns tomēr esot labs, slēpošanas prieks izmaksājot ļoti dārgi.
Prieku sabojā negatīvā attieksme
Interneta mājaslapā, kurā ir informācija par kalnu slēpošanas trasēm, var lasīt, ka slēpotājiem kalns patīk labā reljefa un garā (ap 450 metru) nobrauciena dēļ. Taču nepatīkamu iespaidu rada darbinieks, kurš strādā pie pacēlāja. Viņš ir rupjš un neiecietīgs. To nenoliedza arī “Mežezera” administratore. Taču šosezon situācija vēl nemainīsies. Slēpotājiem mēnesi jāpaciešas, jo te nav tik daudz strādnieku, lai viņus nomainītu.
Reizēm problēmas sagādā arī tas, ka darbdienās nav izmantojamas visas trases. Nedēļas nogalē slēpotāji tās nobraukā, bet darbdienās nogāzes gatavo nākamajām brīvdienām. Tāpēc reizēm dažās nogāzēs slēpot nedrīkst, un ne visiem tas patīk.
