Par biškopību un medus iegūšanu bieži ir dzirdēts sakām, ka viss ir vienkārši — noliec tik stropu, un bites pašas visu izdarīs. Šīs jomas profesionāļi tam nekādā ziņā nepiekrīt un ļāva ielūkoties šī darba ikdienā, kā tad top saldais nektārs.
Biškopība ir Jāņa Ambaiņa pamatnodarbošanās jau vairākus gadus. Darbojoties tajā, viņš atzīst, ka uz šo jomu jāraugās kā uz biznesu, lai ieguldītajam darbam būtu atdeve. Tāda biškopība viņam arī ir.
Mācīties vajag
noteikti
Jāņa Ambaiņa zemnieku saimniecībā “Spridzēni” Aiviekstes pagastā ir vairāk nekā 50 bišu saimju. Pirmās palikušas no tēva, kurš arī bija aktīvs biškopis. Kad viņš aizgāja mūžībā, Jānim bija jāizlemj, ko ar to visu darīt tālāk, un viņš teicis “jā” par labu bitēm. Iepriekš viņš par šo jomu daudz neinteresējies, tik vien kā palīdzējis tēvam pārvietot stropus vai kādos citos darbos. Vēlāk šo arodu mācījies Latvijas Biškopības biedrības rīkotajos divgadīgajos kursos, kas devuši ļoti daudz. Mācības bija saistošas un radīja vēl lielāku interesi par biškopību. Papildu zināšanas gūtas no citiem biteniekiem un arī internetā. Zināšanas viņš papildinājis kursos un ieguvis sertifikātu arī apiterapijā, kas gūst arvien lielāku ievērību.
Bitenieka aktīvais darba laiks sākas agri pavasarī — apmēram martā. Jānis stāsta, ka pirmo reizi bites izlido no stropa, ja ir vismaz plus pieci grādi.
Dienas apgaita sākas ar paša izvēlētu ritmu, un darbi atkarīgi no laika perioda, kas ilgst līdz pat vēlam rudenim, kad bites atkal dodas pie miera. Ziemā nodarbojas ar rāmīšu, šūnu sagatavošanu un raugās, vai nevajag bites piebarot.
Darbs un līdzekļi
Jānis noteikti piekrīt teiktajam, ka vienkārša šī nodarbe nav un prasa ne tikai darbu, bet arī citus ieguldījumus — stropus, rāmīšus, vasku, zāles un citas lietas. Jānis izmanto gan koka, gan no putuplasta gatavotus stropus. Otrie ir ideāls variants pārvadāšanai.
— Nevar nolikt stropu pļavā vai mežā un tikai gaidīt, kad būs medus. Ja neko neieguldīsi, patērēsi darbu, bet rezultāta nebūs. Manā skatījumā šajā nodarbē svarīgas ir trīs lietas, kas garantē rezultātu — nodrošināties pret bišu ērcēm, kas ir izplatīti kaitēkļi, sagādāt labākās bišu mātes un pietiekami barības ziemai. Uz to vajadzētu balstīties, un taupīt nevajag, — saka biškopis.
Arvien vairāk biškopju ceļ trauksmi, ka intensīvās lauksaimniecības dēļ bites izmirst. Jānis domā, ka savvaļas bišu, iespējams, paliek mazāk, bet viņš, tāpat kā citi, izmanto selekcionētās bišu mātes, kas nodrošina kvalitāti.
Gads no gada
atšķiras
Biškopībā, tāpat kā citā lauksaimniecības nozarē, neko līdz galam paredzēt nevar, arī gaidāmo ražu. Šogad tā kopumā sezonā būs zemāka nekā citkārt, jo pavasaris bija vēss. Jānis teic, ka bite ir pietiekami gudrs kukainis, lai rīkotos saskaņā ar dabu, tāpēc liels pienesums nebija gaidāms. Kad laiks beidzot palika silts, daudzi augi sāka ziedēt vienlaikus un bites nespēja savākt visu nektāru. Nelīdzēja arī siltā ziema, kas bitēm nav īpaši labvēlīga.
“Spridzēni” ražo dažādu ziedu medu, un Jānis atzīst, ka tas precīzāk atbilst medus sastāvam.
— Ne jau vienmēr, kad augs zied, izdalās nektārs. Ir reizes, kad, pieejot pie lauka, viss san, bet pēc laika ir klusums. Mainījušies laika apstākļi, un bites tur vairs nestrādā. Šogad skaisti ziedēja liepas, bet tas nenozīmē, ka būs to medus, jo ziedēšanas laiks bija lietains un bites nevarēja to vākt. Turklāt liepas nemedo katru gadu, un tajā laikā zied arī kas cits. Augstvērtīgs un specifisks ir viršu medus, bet tik plašu lauku apkārtnē nav, lai dominētu tikai to nektārs, — stāsta Jānis.
Papildus medum bitenieks piedāvā arī bišu maizi un ziedputekšņus. Tie ir produkti, kurus cilvēki novērtē arvien vairāk, saprotot, cik tā ir liela vērtība pašu veselībai.
Viņa bišu saimes izvietotas četrās pastāvīgās vietās. Kad bites piepildījušas šūnas ar medu un tās aizvērušas, rāmīšus izņem, čaklajām vācējām darbs turpinās, bet bitenieki sāk apkopot ražu. Medu un citus produktus Jānis realizē galvenokārt pastāvīgiem klientiem un Pļaviņu tirgū.
Tirgus ir smags
— Biznesam nepieciešams ap simt bišu saimju. Kopumā tirgus ir smags, jo bitenieku ir daudz. To negatīvi ietekmē arī tie, kuriem ir mazs saimju skaits un medu iegūst galvenokārt savam patēriņam, bet pāri palikušo realizē par zemu cenu. Es pēdējos gadus medus cenu nemainu, un tā, manuprāt, ir vidēja, jo ir bitenieki, kuri pārdod gan dārgāk, gan lētāk. Man ir pastāvīgi klienti, kuri zina manu cenu, un domāju, ka tā ir optimāla ieguldītajam darbam, — saka Jānis.
Viņš teic, ka parasti izdodas pārdot visu ražu un apmēram novembrī medus viņam vairs nav.
Nereti ir dzirdēts apgalvojums, ka arī Latvijā palielinās mākslīgā medus daudzums. Jānis ir pārliecināts, ka vietēji bitenieki tādu neražo. Tas arī nav izdevīgi, jo tad būtu bites jāpiebaro ar lielu daudzumu sīrupa, kas ir dārgi un nevajadzīgi. Turklāt neviens negrib riskēt ar saviem klientiem, kuri novērtē produkta garšu. Ko pārdod lielveikali, kuros ir produkts ar nosaukumu “medus”, grūti pateikt. Katrā ziņā, ja cilvēks grib dabīgu un augstvērtīgu medu, tas jāiegādājas tieši no ražotāja. ◆
Darbs un relaksācija vienlaikus
Aizkraukliešu Guntas un Oskara Otto bišu saimes izvietotas trijās vietās — Klintainē, Zalvē un Lēdmanē. Kopā 60 stropu, kas gadā ienes vairākas tonnas medus. Visu ražu viņi pārstrādā savā medus mājā Aizkrauklē, kas izveidota ar Eiropas Savienības fondu atbalstu.
Produktu ir daudz
Biškopība ir viņu papildnodarbošanās algotajam darbam pašvaldības iestādē. Gunta reģistrējusies kā pašnodarbinātā, lai varētu ražot medu un citus biškopības produktus gan savām vajadzībām, gan pārdošanai.
Bites Guntai zināmas no bērnības, jo gan vecāku mājās Klintainē, gan daudzās apkārtējās to savulaik bija daudz. Profesionāls biškopis Neretas pusē bijis krusttēvs, kurš ierādījis pirmos darbus. Kad viņš nolēmis pārtraukt šo nodarbošanos, vairākas saimes piedāvājis Guntai un Oskaram.
— Vīrs sākumā bija piesardzīgs — vai mums to vajag, bet stropus tomēr atvedām. Pastrādājām un sapratām, ka mēs to gribam un varam. Saimju skaits pieauga pamazām, un sākām domāt par biškopību kā peļņu. Tagad mums ir 60 saimju, kas ir optimāls skaits, lai varam ar visu paši tikt galā, — saka Gunta, kura ir Latvijas Biškopības biedrības Aizkraukles reģiona nodaļas vadītāja.
Papildus pirmajām krusttēva sniegtajām iemaņām viņa šo arodu apguvusi Vecbebros un atzīst, ka zināšanām jābūt. Tās arī nepārtraukti jāpapildina, un ir labi, ka līdzās ir kāds zinošs cilvēks. Tāpat kā ikvienā jomā.
Gunta atzīst, ka ar biškopību vien var nopelnīt dzīvošanai, ja ir liels saimju skaits — simt un vairāk. Tad šai nodarbei gan jāvelta visa uzmanība. Aizkraukles reģionā tādu saimniecību nav daudz. Turklāt tirgus ir diezgan pārsātināts, tāpēc katrs meklē savu īpašo, ar ko viņa produkti atšķirsies un uzrunās pircēju. Biškopībā to ir daudz — propoliss, bišu maize, bišu māšu peru pieniņš, vasks, kāds papildus audzē bišu mātes, citi tirgo jaunās saimes un pat cirmeņus izmanto kulinārijā. Arī biškopības pamatprodukts medus ir tik daudzveidīgs, jo tas atkarīgs no vietas un augiem, kur bites ievāc saldo nektāru.
Nedrīkst nokavēt
Klintainē, kur esam Guntas dravā un vērojam bišu darbošanos, apkārt valda ziedu un augu bagātība, un to var sajust ne tikai medus garšā, bet pārliecināties veiktajās medus analīzēs. Citur dominē vēl kādi augi, un produkta pamattoni nosaka arī gadalaiks.
— Man ļoti patīk pavasaris dravā. Tad ir vislielākā bauda doties pie saimēm, skatīties, cik labi tās pārziemojušas, kā tās aug un veidojas, lai varu likt klāt rāmīšus un nepietrūktu telpas medum. Vispirms gan pavasarī jāsāk ar stropa grīdiņas maiņu, kur bites atstājušas to, kas viņām vairs nav vajadzīgs. To brīdi nevar nokavēt, un svarīgi ir arī pārliecināties, vai viņām pietiek barības. Nereti bites aiziet bojā, jo uz pavasara pusi tās pietrūcis, bet ārā vēl nav ziedu, no kā ievākt. Nereti ir arī tā, ka visu, ko pavasarī bites ienes stropā, pašas arī patērē. Tad viņas jāpabaro, un es visbiežāk dodu iepriekšējā gada medu. Apstaigājot visas saimes, tās ir kārtīgas darba stundas. Kad sākas medus ņemšanas laiks, darbs ir vēl intensīvāks. Turklāt strādājot, visu laiku jādomā, jo katrai saimei ir kādas nianses. Jāseko līdzi laika apstākļiem, jāizprot, ko bites tajā laikā dara, jo nevar neko nokavēt. Bite ir pieradināts kukainītis, kuram jādzīvo līdzi, un divu vienādu recepšu nav, jo katrā vietā var būt sava specifika.
Biškopja gads parasti sākas nevis pavasarī, bet rudenī, kad liela nozīme ir tam, kā ieziemojam saimes. Ziemā es nereti eju klausīties bites pie stropa — ja iekšā mierīgi zum, viss kārtībā, — stāsta Gunta.
Par rudeni un ziemu jāsāk domāt jau augusta beigās — ko noņemt un atstāt bišu stropā, jāsagatavo papildbarība ziemai, kas ir gan sīrups, gan medus. Ziemai gan neder rudenī ievāktais tumšais medus, kas bitēm rada veselības problēmas, un viņas var aiziet bojā. Jāparūpējas arī par ērču iznīcināšanu.
Ziema ir rāmīšu kopšanas, labošanas un gatavošanas laiks. No vecākajiem izlauž vecās šūnas, kuras pārtop vaska rituļos. Vienai saimei sezonā vajag ap 20 rāmīšu, un, ja ir 60 saimju, tas ir liels skaits.
Biškopība noteikti nav lēta nodarbe. Lai sāktu, iesaka vismaz trīs saimes, jo kāda var aiziet bojā. Tāpat vajadzīgi stropi ar visu nepieciešamo aprīkojumu, tērps, kas ir pēc pašu izvēles, bet speciālajai cepurei tomēr jābūt, lai pasargātu sevi, jo bites nav draudzīgākie kukaiņi, ja dodas viņu teritorijā. Nepieciešams arī inventārs, lai izsviestu medu. Liels ieguvums Guntas un Oskara saimniecībā ir elektriskā medus sviede un cits aprīkojums. Tomēr pamatā ir zināšanas, kā attīstās bite, top medus un citi produkti un kā pie tiem tikt. Var jau noķert lidojošu spietu, ielikt to stropā, bet jāzina, kas un kad ar to jādara.
Seko
pieprasījumam
Pēc garās ziemas gaidītākais ir pavasara pirmais medus. Iepriekšējos gadus uz tā sviešanu un našķošanos Gunta allaž aicināja Aizkraukles skolēnus. Kad situācija atkal būs labvēlīga, gan jau aicinās atkal. Tad bērni uzzina, kā top šis vērtīgais produkts, kā tas nonāk burciņās, un var arī panašķoties.
Vasaras vidū medus garšas buķete papildinās ar dažādu ziedu nektāru. Cilvēkiem patīk liepu medus, bet, cik daudz no šī nektāra ir katrā pienesumā, var noteikt tikai analīzēs. Īpatnēja garša ir griķu medum, un īpaša tā ir viršos ievāktajam, kuru lauki ir Zalves pusē.
Gunta vērtē, ka augu dažādība medu dara tikai bagātīgāku. Garšas īpašības un prasības katram ir savas, bet nepārprotami katrs medus ir labs, dabīgs saldinātājs un uztura bagātinātājs ar vērtībām ne tikai garšas baudai, bet arī veselībai. Produkcijas piedāvājumā daudz ko nosaka patērētājs, kam biškopji cenšas pielāgoties. Savulaik Gunta izmēģināja medum pievienot dažādas ogas vai augļus, kas to dara interesantāku un vairāk garšo bērniem, bet tagad vairs daudz necenšas eksperimentēt. Pēdējā laikā pieprasīts ir krēmveida medus, ko gatavo pavisam vienkārši. Šis medus tāpat kā citi sabiezē, bet neveido cieto kristāla formu. Lai tādu iegūtu, medu pirms sacietēšanas katru dienu apmaisa. Izjaucot medus kristālus, tie vairs neveidojas, un produkts iegūst krēma konsistenci. Tā ka klāt nekas piejaukts tam nav, un ir tas pats augstvērtīgais medus.
Citam garšo svaigs medus, citam biezāks, dažam pavasarī vākts, bet vēl kādam vasaras beigās vai rudenī. Tāpēc Gunta katru vākumu marķē, lai pircējam varētu piedāvāt tieši tādu pašu, kādu pircis iepriekš un garšojis.
— Kad redzu, ka citiem tirgotājiem uz burciņām nav etiķešu, esmu gājusi klāt un teikusi, ka vajag, jo pircējam ir svarīga tā informācija, kā arī to nosaka Ministru kabineta noteikumi. Arī biškopim vieglāk noteikt, kas tas bijis par medu un kur vākts. Vēl esmu par to, lai medu pildītu tikai jaunos traukos. Ja kādam redzu burciņas ar vēl palikušu etiķeti “gurķi”, rokas nolaižas. Tīrība ir ļoti būtiska, jo iepriekšējā produkta smaržu grūti izskaust, īpaši vāciņiem. Tas man ir svarīgi — viss jauns, tīrs un svaigs, — saka biškope.
Papildu labsajūta
Produkta cenu katrs nosaka pats, un tā atkarīga no ieguldītā. Cena var atšķirties arī no tā, vai biškopis pats dodas uz tirgus, vai pircējs ierodas pie viņa mājās. Tā kā saimniecība saražo daudz medus, daļu Gunta pārdod vairumā. Viņi gan izvēlas pircējus, kuri no tā gatavo citus produktus, nevis vienkārši pārdod tālāk. Vairumā pārdodot, cena ir pavisam cita, bet medus ir daudz. Tas Latvijā ienāk no Ķīnas, Ukrainas un citām valstīm. Bieži vien to jauc ar Latvijā iegūto, bet šo proporciju var noteikt tikai pēc analīzēm. Tāpēc svarīgi, lai veikalā produktam būtu norādīts, cik daudz burciņā ir ievestā, cik piejauktā pašmāju medus. Arī šim medum ir savs pircējs, un cenas ziņā tas pat neatšķiras no Guntas ražotā. Tomēr, ja grib pārbaudītu produktu, jāmeklē savs biškopis.
Biškopība Guntai ar Oskaru ir nodarbošanās, kas dod gandarījumu un prieku. Ja citi pavada laiku sporta zālē vai ceļojumos, viņiem ir bites. Savai labsajūtai viņi pērn uzbūvēja apiterapijas bišu māju. Tā galvenokārt domāta pašu relaksācijai, bet neliedz tajā atpūsties arī citiem. Sēžot vai apguļoties uz koka lāviņām, skan bišu sanoņa, bet telpā vēdī medus un citu bišu radīto produktu aromāts. Uz lielākiem trokšņiem bites reaģē uzreiz, un zunoņa kļūst intensīva. Gunta stāsta, ka namiņā izvietotas piecas lielas saimes, kuras tur strādā tāpat kā jebkurā stropā, papildus daloties ar vērtīgajām smaržām un skaņas ritmiem. Kad pēc ikdienas darbiem māc nogurums, var atgulties bišu namiņā un relaksācija garantēta. ◆
Mācības joprojām pieprasītas
Savulaik Vecbebru tehnikums bija vienīgā mācību iestāde Latvijā, kur varēja apgūt biškopja profesiju. Tagad šo tradīciju turpina Ogres tehnikums, kuram Vecbebros ir izglītības programmu īstenošanas vieta. Tā ka tur joprojām mācās biškopji. Jauniešus gan lielākoties nomainījuši pieaugušie dažādos vecumos un atšķirīgu pieredzi šajā profesijā. Tomēr interese par šīm mācībām nemazinās.
Tālmācības izglītības koordinatore Ogres tehnikuma izglītības programmu īstenošanas vietā Vecbebros Anita Svoka stāsta, ka pieprasījums pēc šīm mācībām ir tik liels, ka, iespējams, jau katrs trešais Latvijas iedzīvotājs būs to darījis.
— Piepildītas grupas bijušas visus gadus, un arī nākamajā izlaidumā, kas būs 18. septembrī, mācības beigs 72 audzēkņi. Tie ir cilvēki ar dažādu iepriekšējo izglītību, pieredzi un vecumu. Visvairāk ir vidējos mūža gados, bet ir arī pa kādam jaunam vai ļoti cienījamos gados. Dažkārt smejamies — ja mums vajag palīdzību kādā jomā, tad jāmeklē mūsu audzēkņi, jo viņu vidū ir gan akadēmiķi, gan advokāti un elektriķi vai kādas citas jomas pārstāvji.
Daudzi izvēlas nodarboties ar biškopību, jo nereti iegādājas lauku īpašumu, saņem stropus mantojumā, kā arī vairāk domā par dabīgām lietām, ko lieto uzturā. Bites tam ir kā pievienotā vērtība, kaut vai dažas saimītes, lai pašiem un draugiem būtu medus, citi produkti un arī kāds dzēliens.
Pēdējās jauniešu grupas biškopjiem tehnikumu beidza apmēram pirms desmit gadiem. Kad saprata, ka ar šo auditoriju vien nevar grupas piepildīt, iespēja piedāvāta pieaugušajiem, kas izrādījās veiksmīga. Turklāt liels ieguvums ir, ka Ogres tehnikums pārņēma un saglabāja Vecbebru mācību bāzi, jo citādāk Latvijā vairs nebūtu izglītības iestādes, kur mācās biškopji.
Labi darbojas arī Latvijas Biškopības biedrība, kura piedāvā divgadīgos kursus. Sezonas noslēgumā tā rīko pasākumu saviem biteniekiem, kad pasniedz apbalvojumus dažādās nominācijās. Tad arī cilvēki dalās savā pieredzē, kas ir atšķirīga. Ir, protams, tādi, kuri visu apguvuši pašmācībā un veiksmīgi darbojas. Izglītība noteikti noder projektu atbalstam un dod citas papildu iespējas, ja ir izglītības dokuments. Svarīgi ir arī iegūtie kontakti, kad ir, ar ko dalīties pieredzē un gūt kādu padomu, — saka Anita Svoka. ◆
Šī gada medus cenas Latvijā Mazumtirdzniecībā — no 6 eiro litrā. Vairumā — no 2,10 eiro kilogramā.
Kur var apgūt bitenieka profesiju
◆ Ogres tehnikumā un tā mācību programmu īstenošanas vietā Vecbebros. Mācību ilgums — viens gads, audzēkņu vecumam un pieredzei biškopībā nav nozīmes. Apmācību forma — tālmācība. Mācību maksa — 550 eiro.
◆ Latvijas Biškopības biedrība rīko mūžizglītības kursus iesācējiem biškopībā. Kursu ilgums — divi gadi. Lekcijas notiek klātienē divas reizes mēnesī (sestdienās un svētdienās). Maksa — 385 eiro. Pēc kursu beigšanas dalībnieks saņem apliecību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
