Kurš stilīgāks. Kam modernāks mobilais vai atkarībā no vecuma cita manta. Kuram vairāk naudas, kas ļauj viegli uzsaukt klasesbiedriem. Kurš vienkārši skaļāks un ākstīgāks. Šādas īpašības un darbības parasti tiek nosauktas, lai raksturotu klases redzamākos un līdz ar to populārākos bērnus, kaut neformālā līdera iezīmes ir pavisam pretējas. Tā ir spēja iedvesmot un motivēt kolektīvu. Savukārt “grūstīšanās ar elkoņiem” norāda uz cīņu par savu vietu zem saules, kas sākas līdz ar nokļūšanu par ģimeni lielākā grupā un var būt arī ļoti nejauka — pamato skolas psiholoģe Inita Brūvere, aicinot vecākus būt modriem, kādas metodes cīņā par ietekmi liek lietā viņu atvases.
Ietekmē apkārtējā vide
“Savas vietas izcīnīšana sākas jau ļoti agri, kad mazais nonāk lielākā barā, piemēram, bērnudārzā, un sāk to meklēt grupas hierarhijā. Cilvēkā ielikta cīņa par varu — iegūt kaut ko vairāk, nekā konkrētajā brīdī dots. Taču bērni vairāk cīnās par to, lai viņus pieņem un draudzējas,” Inita skaidro “grūstīšanās” galveno motivāciju, kas vairāk raksturīga pirmsskolēniem un jaunāko klašu audzēkņiem. Pēdējo gadu laikā tā palikusi izteiktāka, jo ir daudz vairāk aktīvu, uz āru vērstu bērnu. To nosaka ne tikai raksturs un iedzimtība, bet arī apkārtējā vide, televīzija, informāciju tehnoloģijas. Bērni bieži skatās filmas, neievērojot vecuma ierobežojumu. Spēlē agresīvas, uz vardarbību vērstas datorspēles. Seko ārišķīgiem filmu un mūzikas grupu elkiem. Turklāt mazais cilvēciņš ir kā sūklis, kas nolasa un uzņem spriedzi, kāda valda ne tikai publiskajā telpā, bet arī paša ģimenē. Skolas psiholoģe zina gadījumus, kad bērni pārbijušies apgalvo, ka viņu vecāki šķirsies, jo ilgi viens ar otru nerunā un mamma visu laiku ir dusmīga.
“Dzīves temps pats par sevi ir kļuvis ātrāks, un cilvēkam, arī bērnam, tam jāpielāgojas. Jākļūst ašākam, lai tiktu līdzi. Agrāk daudzmaz visiem bija darbs un līdzīgs atalgojums. Patlaban, ja negribi būt pašā apakšā, ir jācīnās. Sākumskolas skolēnam gan vēl nerūp karjera, jo viņš nespēj domāt desmit gadu uz priekšu. Viņam svarīgi, lai Anniņa šodien ar viņu draudzējas un draudzēsies rīt,” galveno vēlreiz atgādina I. Brūvere.
Interesēties, kā bērns draudzējas
“Kad pirmajos mēnešos, atnākot uz skolu, bērni jūt, ka viņus nepieņem, viņi ļoti bieži cenšas pievērst sev uzmanību negatīvā veidā — ar grūstīšanos, iekaustīšanu, apsaukāšanos, arī uzpirkšanu. Skolēns nesaprot, ka tā nevar iegūt cieņu un kļūt par pozitīvo līderi. Viņš ir kā barvedis, kam seko ne aiz laba prāta. Klasesbiedri pat nevēlas ar viņu kontaktēties, bet reizēm ieklausās šajā bērnā tikai tāpēc, ka baidās no viņa,” raksturo speciāliste. Viņa atklāj, ka skolas psihologa un speciālā pedagoga viens no galvenajiem uzdevumiem ir ne tikai novērtēt, kā sākumskolas skolēni adaptējušies mācību iestādē, bet arī skaid-
rot savstarpējo attiecību dibinā-
šanas un veidošanas māku. “Bēr-
niem ir savs priekšstats par drau-
dzēšanos. Bieži vien viņi domā: ja būs tie stilīgie un foršie, tad citi ar viņiem draudzēsies. Šajā procesā daudziem gadās arī lieli emocionāli pārdzīvojumi, kad, piemēram, bērnudārza draugi skolā sev atraduši citu kompāniju. Tāpat viņi uzskata — jo vairāk draugu, jo labāk, kaut īstais, kam uzticēt savas domas, pārdzīvojumus un noslēpumus, var būt tikai viens. Pārējie ir tikai klasesbiedri un paziņas. Slidens ceļš ir citu regulāra pacienāšana skolas kafejnīcā vai tuvākajā veikalā. Šādi bērns nevis iegūst draugus, bet tiek izmantots,” brīdina Inita, aicinot arī vecākus sekot līdzi, kā atvasei klājas savstarpējās saskarsmes laukā. Parasti mammas un tēvi “roku uz pulsa tur” tikai 1. klasē. Taču arī vēlāk ar klases audzinātāju vajadzētu pārrunāt ne tikai bērna sekmes, bet arī to, kā viņš iekļāvies kolektīvā un kā sevi “rāda”. Ne skola, ne vecāki vieni paši galā netiks, ja radušās kādas problēmas. Nav arī gatavas receptes, kā tās atrisināt. “Pats svarīgākais audzināšanā ir ievērot līdzsvaru, jo galējības parasti noved pie pretējā,” atzīst I. Brūvere, mudinot vecākus interesēties un daudz runāt ar atvasi par viņa gaitām.
Pievelk ar savu
personību un harismu
Popularitāte, vieta klases un visas skolas reitingā vairāk aktuāla vecāko klašu skolēniem, un arī šajā cīņā talkā tiek ņemti dažādi līdzekļi. Kāds cenšas izsisties mācībās. Cits aktīvi piedalās izglītības iestādes pasākumos vai spodrina savus talantus ārpusskolas pulciņos, apzinoties, ka, dejojot tautasdejas, dziedot korī, zīmējot un sportojot, arī iespējams “celt savas akcijas” vienaudžu acīs. Taču jārēķinās, ka var nākties saskarties ar citu skaudību, greizsirdību un intrigām (īpaši viena dzimuma grupās), jo nemitīgi valda konkurence par savu vietu, iespējām, pretējā dzimuma uzmanību un citiem “labumiem”.
Tomēr par spīti visiem cīniņiem par savu vietu zem saules un apkārtējo uzmanību, ko var gūt, arī “nogāžot lielākus vai mazākus podus”, klašu kolektīvos jau sākumskolā var sastapt neformālos līderus, kuri pat neko īpašu nedara, lai par tādiem kļūtu. “Pozitīvais līderis manā skatījumā ir tas, kuram citi grib sekot un līdzināties. Kurš iedvesmo un ir pakāpīti augstāk par pārējiem, pavelkot viņus līdzi. Var sastapt arī šādus bērnus, ap kuriem visi pulcējas. Viņi pievelk ar savu personību un harismu. Pats cilvēks varbūt pat neapzinās, ka viņam piemīt šīs spējas. Jāpiebilst, ka tās nav atkarīgas ne no sociālā stāvokļa, ne etniskās piederības. Šāds skolēns parasti rāda sevi no labākās puses arī mācībās, ārpusskolas dzīvē, pasākumos un pulciņos. Atšķirība ir tā, ka noteicošās ir nevis šīs aktivitātes, bet personība,” raksturo I. Brūvere, novēlot katram kolektīvam šādu virzītājspēku, kas iedvesmo un motivē lielākai izaugsmei. ◆
