Pērn Latvijā ieceļoja 28 000 uzbeku. Ja es gribētu Aizkrauklē uz ielas satikt kaut vienu, būtu ļoti jāpiepūlas. Biežāk redzu indiešus un ķīniešus. Klāt neeju, tautību nejautāju, vados no subjektīviem spriedumiem. Rakstīt par šo, it kā problēmu, mani pamudināja TV24 redzētā intervija ar Latvijas Sarkanā Krusta prezidenti Līgu Meņģelsoni. Viņa saka, ka Latvijai nav nepieciešami “šāda tipa strādnieki“. Saka arī, ka iepriekš, vadot Latvijas Darba devēju konfederāciju, “ļoti stingri prasījām viesstrādniekus, kas IKP palīdz celt uz augšu. Nevis vienkārši melnstrādnieku līmeni”. Manā skatījumā šādi izteicieni ir augstprātīgi, pazemojoši un pat rasistiski. Tieši to pašu Īrijā, Lielbritānijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs varēja teikt par “melnstrādniekiem“ no Latvijas. Ne jau viņi lūdzās pieņemt darbā, bet valstī vajadzēja un joprojām vajag vienkārša darba darītājus. Vai šos cilvēkus vērtēja pēc ādas krāsas, reliģijas? Protams, nē. Strādniekus, jo īpaši vienkārša darba veicējus, vajag kā ēst arī Latvijā. Tikai nez kāpēc tur, ārzemēs, šo jautājumu varēja sakārtot, bet Latvijā tas neizdodas.
Augstprātība un nevēlēšanās mainīties ir viens no iemesliem, kāpēc Latvija ir viena no pagrimušākajām valstīm Eiropas Savienībā. Lai cik daudz Eiropa pumpētu naudu Latvijas iedzīvotāju labklājības celšanai, šī nauda pazūd kā melnā caurumā.
Ja kāds iedomājas, ka Latvija ir sapņu zeme augsta līmeņa speciālistiem, jājautā — kāpēc mūsu pašu talanti tik naski savu karjeru izvēlas veidot ārzemēs? Vēl svarīgāks jautājums: vai mēs novērtējam vienkārša darba darītājus? Tieši šie cilvēki nodrošina pamatfunkcijas sabiedrībā. Viņu trūkums sistēmu ātri paralizētu.
Manuprāt, Latvijai nepieciešams mainīt attieksmi pret viesstrādniekiem. Viņi nav drauds, bet iespēja. Lai arī, protams, līdzi nes dažus apdraudējumus, piemēram, radikālus islāma ekstrēmistus. Tomēr kopumā tā ir teju vienīgā iespēja atjaunot novecojošo sabiedrību, dot jaunu dzīvību reģioniem un stiprināt nozaru attīstību. Diemžēl ar aizspriedumiem un augstprātību to panākt nevar. Mūs gaida smagas pārmaiņas, ja vēlamies, lai Latvija būtu gan pievilcīga augsta līmeņa speciālistiem, gan vienkārša darba darītājiem. Taču arī tas ir iespējams tikai tad, ja paši esam gatavi mainīties.
