Svētku melnais plīvurs

Šim vajadzētu būt gada gaišākajam laikam, vismaz cilvēku sirdīs, bet kā plēsoņas spārni pār dažiem krīt melns plīvurs. Ik gadu decembris izceļas ar svētku gaisotni vienās mājās, citās — ar dziļām sāpēm, ko rada sēras par aizgājušajiem.

Decembra vidū daudzi pārdzīvoja traģisko basketbolista Jāņa Timmas aiziešanu. Pēc nedēļas mūžībā aizgāja vietējais jaunietis. Abi gados jauni vīrieši, ar milzīgām nākotnes perspektīvām. Diemžēl tā ir tikai aisberga redzamā puse. Kāds ir patiesais nomāktības, depresijas un izmisuma dēļ zaudēto dzīvību skaits, mums nav ne jausmas. Traģiskie notikumi aktualizēja jautājumus par psihisko un garīgo veselību, cilvēki aicināja vienam otru pieskatīt, uzmundrināt, būt vērīgiem. Statistika ir biedējoša — pasaules psihiskās veselības pētījumos atklāts, ka aptuveni 60—80% cilvēku, kas izdarījuši pašnāvību, tajā brīdī ir bijuši depresijā. Absolūtais vairākums — tieši vīrieši. Aizvakar sociālajos tīklos pamanīju latviešu dziedātājas Adrianas Miglānes gada pārdomas. Viņa dalījās atklāsmēs, cik grūts un izaicinošs viņai bija 2024. gads. Dziedātāja atklāja, ka bijusi bīstami tuvu robežai, kas varēja laupīt mammu viņas dēlam un meitu viņas mātei. Sekoja atzīšanās no citiem cilvēkiem — arī viņi atklāja, ka aizvadītajā gadā saskārās ar dziļu depresiju un pašnāvnieciskām domām. No vienas puses — lieliski, sākusies atklāta diskusija par diskrētu, svarīgu tēmu, no otras puses — baisi saskatīt realitāti. Cik daudz cilvēku apsvēruši pielikt galu sāpēm pašu rokām.

Nesen redzēju kampaņu, kas atgādināja, ka justies nomākti svētku laikā ir normāli. Tieši svētku spozme spēcīgi pasliktina jau tā nomāktu cilvēku sajūtas. Apkārt smiekli, jautrība, laimīgas saimes. Uz šī fona jebkura sāpe samilst divreiz, trīsreiz lielāka.

Manuprāt, nav iespējams palīdzēt tam, kurš nevēlas tikt glābts. Bet doma, ka es varētu būt vieglprātīga, nepamanīt depresijas pazīmes tuviniekā, nedarīt neko, lai censtos palīdzēt, ir neizturama. Kad aiziet pazīstams cilvēks, prāts izspēlē dīvainas spēlītes — prātoju, vai manos spēkos būtu bijis ko mainīt? Šī traģisko notikumu virkne, diskusijas un dialogi, kas tai sekoja, lika aizdomāties un rūpīgāk pievērst uzmanību pazīstamajiem, kuros esmu novērojusi panīkumu.

Diemžēl jānotiek traģēdijai, lai mēs saskatītu problēmu un apjaustu, cik liela tā ir. Cik gan vieglprātīgi mēs izturamies pret psihoemocionālo veselību, depresijas pazīmes mīkstinām, salīdzinot tās ar vienkāršu slinkumu. Vajag lielu drosmi, lai pasaulē, kurā visi dalās ar skaisto, labo un dārgo, atzītu sāpi un meklētu palīdzību.