Sveicināts, pilsoni Putin!

Kad sirds ir pilna, jāraksta vēstule. Tas, ko darāt Ukrainā, ir atbilstošs vārdam “šausmas”. Tagad jāsaka “šausmas Ukrainā pārākajā pakāpē”. Sliktākais ir, ka izliekaties nesaprotam, kas ir karš. Varbūt nepietiek prātiņa? Es karu piedzīvoju deviņu gadu vecumā, zinu, kā uzvedās vācu un krievu karavīri. Vācieši mūs izdzina no mājas, atņēma govis un lika doties uz rietumiem. Mēs iebēgām mežā, mūs gribēja nošaut, jo domāja, ka esam mežabrāļi. Govis (to bija daudz) sadzina šķūnī, bet nepaspēja aizvest, vācieši aizdedzināja šķūni, un govis sadega dzīvas. Vēl tagad atceros, kā viņas māva un visa apkārtne oda pēc sadegušas gaļas. Mūsu mājupceļš bija briesmīgs. Bojā gāja mans klasesbiedrs, kurš, ieejot savās mājās, uzkāpa uz mīnas. Bojā gāja mana mīļākā aitiņa Zuze, arī uzkāpa uz ceļmalas mīnas, varbūt aiztaupot manu dzīvību.

Mūsu mājā bija dzīvojuši krievu zaldāti. Manas koka rotaļlietas, grāmatas, bija sadedzinātas. Mammas fotogrāfijai bija izdurtas acis. Istabas kakts bija pieķēzīts. Mēs, bērni, nevarējām aizmigt, jo visu laiku bija dzirdama lielgabalu dunoņa.

Vai tad Maskavā nav dzirdams, kā iznīcina Ukrainu? Bet varbūt jūs sadzeraties miegazāles un tupat pagrabā? Normāls cilvēks taču padomātu par tiem cilvēkiem, kuri nevainīgi iet nāvē.

Atbildi negaidu.

Berta no Jaunjelgavas