Svaiga elpa latviešu teātrī

VĒRTĒ LĪVIJA REINBERGA, koknesiete

Patiešām iespaidīga — tā varu teikt par izrādi “ROTKHO” Dailes teātrī. To, iedvesmojoties no Marka Rotko darbiem, kopā ar starptautisku komandu iestudējis Lukašs Tvarkovskis, viens no patlaban Eiropas teātru pasaulē izaicinošākajiem jaunajiem poļu režisoriem. Man šķiet, ka šī izrāde ir kā svaiga elpa latviešu teātrī.

Izrāde ilgst gandrīz četras stundas, taču tā nešķiet gara, jo ne brīdi neļauj atslābt uzmanībai.

Lai gan izrādē (dramaturģe Anna Herbuta) izmantoti patiesi gleznotāja Marka Rotko dzīves fakti — kāda Ņujorkas restorāna sienas gleznojuma pasūtījums, viņa pašnāvība un fakts, ka Ņujorkas galerija pārdevusi 8,5 miljonus vērtu Rotko gleznas viltojumu, tā nav dokumentāla izrāde, tas ir tikai ārējais apvalks. Šie fakti izrādes radošajai komandai kalpo, lai skatītājs paraudzītos pāri dokumentalitātes robežām, piemēram, aizdomātos, kas ir svarīgāks — daiļdarbs vai cilvēka vārds? Cik liela nozīme ir mākslinieka talantam un tam, kā viņu “pasniedz” dīleri mākslas galerijās? Ko nozīmē un cik paliekošs ir aktiera veidotais mākslas darbs? Kādas ir paša aktiera un tēla attiecības? Kādas ir aktiera un skatītāja attiecības? Brīžiem šie jautājumi tiek uzdoti tieši, izmantojot Brehta teātrim raksturīgo atsvešinātības principu: aktieris nosauc savu vārdu, pastāsta, ko viņš izrādē ataino, un tad vēršas ar jautājumiem pie skatītāja.

Izrāde rosina paskatīties uz vispārzināmo no cita skatu leņķa, liek aizdomāties par to, cik lielā mērā varam paļauties uz mūsu pašu “pareizo” uztveri. Piemēram, vai pamanījāt, ka lugas nosaukumā angliski rakstītais un starptautiski atpazīstamais slavenā gleznotāja uzvārds (Rothko) ir uzrakstīts nepareizi? Arī pašā izrādē ir vismaz viens šāds “jociņš”, ko es nepamanīju: uz muzeja strādnieku tērpiem ir uzraksts “MUESUM” (nevis MUSEUM).

Mani īpaši uzrunāja mākslinieka vientulības tēma. Šajā ziņā laikam visiespaidīgākais bija Katažinas Osipukas runātais dziļi izjustais un smeldzes pilnais monologs par to, kā viņa, ja būtu performanču māksliniece, veidotu gleznotājas Martas Zariņas iecerēto performanci.

Izrādē daudz tiek izmantotas videoprojekcijas uz vairākiem ekrāniem. Video izmantojums gan Dai

Zane Radzobe, “Kroders.lv” les teātrī vairs nav nekas īpaši pārsteidzošs (“Smiļģis”, “Zemdegas”, “Degunradži”), taču, manuprāt, tieši izrādē “ROTKHO” redzamie tuvplāni ir ārkārtīgi iedarbīgi. Pēc manām domām, izmantojot šādu tehnisko risinājumu, režisors mums pasniedza ne vienu vien “pērlīti”. Man, piemēram, atklājums bija Mārtiņš Upenieks muzeja direktora lomā. Līdz šim, šķiet, režisori vairāk izmantoja viņa ārējo pievilcību, bet te es uz ekrāna redzēju patiesi viņa aktierisko varēšanu, kad, liekas, runāja ikkatrs viņa sejas muskulītis.

Lieliski spēlēja arī citi aktieri. Sajūsmināja Juris Bartkevičs Rotkho lomā: ja līdz šim viņa lomu atainojumā vienmēr bija kaut kas jau atpazīstams, iepriekš izmantots, tad šeit Bartkevičs bija pilnīgi citāds. Neaizmirstami bija abi poļu aktieri Andrejs Jakubčiks un Katažina Osipuka.

Zinu, ka ir cilvēki, kam šķiet, ka viņiem traucēs izrādē izmantotās mūzikas skaļums. Arī es neesmu rokmūzikas fane, taču varu teikt, ka, manuprāt, izrādē iederējās tieši šāda mūzika, turklāt tā, protams, neskan visu laiku un skatītājiem pie ieejas tiek piedāvāti ausu aizbāžņi.

Izrāde notiek latviešu, angļu un ķīniešu valodā, bet arī tas nav šķērslis, jo titros ir tulkojums.

Domāju, ka jebkuram cilvēkam, kurš grib gan izbaudīt kaut ko neierastu, gan iedziļināties pārdomās, izrādes “ROTKHO” skatīšanās patiešām būs vērtīgi pavadīts laiks. Augustā Dailes teātrī paredzētas trīs “ROTKHO” izrādes. ◆

Uzziņa

Lukašs Tvarkovskis (1983) ir režisors, kurš veido multimediālas izrādes, apvienojot teātra, video un vizuālo mākslu. Viņš kopā ar savu komandu veidojis provokatīvas izrādes Polijā, bet īpašu publikas un kritikas sajūsmu izpelnījies Lietuvā ar 2017. gada izrādi “Lokis”, kura tika nominēta deviņām Lietuvas skatuves balvām un saņēma četras, tostarp augstāko, Kultūras ministrijas pasniegto, Skatuves zelta krustu pašam Tvarkovskim.

Nesenākais iestudējums “Respublika” piesaistīja uzmanību ne tikai ar vērienīgu inscenējumu, kas nojauc robežas starp īstenību, teātri un ilūziju, bet arī ar tajā skartajām tēmām, kuras aptver plašu mūsdienu problēmu loku par identitāti, virtuālo realitāti un cilvēcisko kaislību dabu.

Izrāde top sadarbībā ar Polijas JK Opoles teātri (JK Opole Theater; Jan Kochanowski theatre), Adama Mickeviča institūtu (Instytut Adama Mickiewicza) un ar Polijas Republikas Kultūras un nacionālā mantojuma ministrijas līdzfinansējumu.

Viedokļi

“ROTKHO” ir jauna veida pieredze, jo diez vai tik totālu audiovizuālu sprādzienu, kas reizē ir arī akvarelisks un juteklisks, kā izrādes matēriju Latvijas teātrī esam piedzīvojuši.

Undīne Adamaite, “Kultūras Diena”

“ROTKHO” piedāvā mākslas pieredzi visdažādākajam skatītājam. Steidzieties baudīt!

Zane Radzobe, “IR”

Izrāde seko uzstādījumam par mākslu kā pieredzi, mēģinot atmodināt mūsdienu mākslas iespaidu pārsātinātā skatītāja jutekļus un atkal padarīt viņu par aktīvu procesa dalībnieku, pat ja tas sēž ērtā krēslā pazīstama teātra pustumsā.

Anna Andersone, “Satori.lv”

Izrāde ir perfekti nostrādāta. Skaista. Enerģētiska. Galu galā ar lieliskiem aktierdarbiem.