imants@staburags.lv
Drīz jau apritēs desmit gadu, kā Sunākstē viens pats savā nodabā saimnieko Mārtiņš Treimanis. Pēc četriem Anglijā nostrādātiem gadiem saprata, ka vislabākā dzīve tomēr ir tepat, savā zemē. No vecākiem mantojis saimniecību, tēva iesākto lopkopību nomainījis pret graudkopību, pamazām piepērkot un nomājot zemi, līdz tagad apsaimnieko ap 120 hektāru. Visus darbus viņš dara viens — no sēšanas līdz kulšanai un tehnikas remontam. Sunākstē labus palīgus atrast esot grūti. Lai arī darba nekad netrūkst, Mārtiņš nesūdzas — jo šeit viņš ir pats sev saimnieks.
Saimniecībā pie Mārtiņa esmu darba dienas pievakarē. Saule laižas uz rietu, tālumā sasaucas dzērves. Kad nogriežos uz “Zvejniekiem”, ceļa labajā pusē redzu daudz lauksaimniecības tehnikas, tālāk fermas ēka. Pie tās stāv Mārtiņš, māj man, lai nepaskrienu garām. Viņš nav mājās, bet kā katru dienu, arī šovakar, darbnīcā. Pirms lielajiem pavasara darbiem saved kārtībā tehniku.
Vēl var būt pārsteigumi
Mārtiņš stāsta, ka kopā ar paša un no pašvaldības nomāto zemi apstrādā ap 120 hektāru. Pirms viņa te saimniekoja tēvs Ainis, tikai nozare bija cita — lopkopība. Tēvs sev atstājis vien trīs govis un dažus hektārus zemes. Lai būtu, ar ko lopiņus pabarot. Ģimenei sākumā bija ap 40 hektāru. Kad Mārtiņš uzsāka nodarboties ar graudkopību, zemi pamazām piepirka klāt.
Pēc siltās ziemas graudkopjiem viens no galvenajiem jautājumiem — kā šo gadalaiku pārlaiduši ziemāji. Viņa sētie ziemas kvieši izturējuši, nav izsaluši, vai kā citādi bojāti. Situācija gan mainīga no lauka uz lauku. “Kad sāks mosties, kaisīšu virsū minerāļus, tad tik redzēs, kā būs. Vadoties no iepriekšējiem gadiem, vēl var uznākt kailsals. Bija pat tā, ka viss lauks vienā naktī nosala, no zaļa kļuva pelēks,” stāsta Mārtiņš. Toreiz konsultējās ar citiem zemniekiem, jautājis, ko darīt. Ieteikums bija — sēt pa virsu. Tā darīja un rezultāts bija labs. Raža gan nebija pārāk liela, ap trim tonnām no hektāra.
Līdz šim nav mēģinājis audzēt rapsi. Par to ienākumi būtu lielāki, bet pirms tam vajadzētu iegādāties labāku tehniku, vispirms kombainu. Esošais, lai arī uzticams, ir ar garu mūžu. Mārtiņš saka — divus gadus vecāks nekā viņš pats, tam visi četrdesmit. Aprūpēts, remontēts, bet gadās, ka salūst tieši tad, kad sākas ražas kulšana. Nāk pavasaris, jādomā, ko sēt, un šogad izmēģinās audzēt pupas. “Jāstrādā, lai nopelnītu,” saka Mārtiņš.
Toties nevienam nav parādā
Vai Sunākstē ir auglīga zeme? Mārtiņš stāsta, ka savulaik no Lauku atbalsta dienesta (LAD) bija piešķirta zemākā kategorija — trešā. Pagājušajā rudenī ap 110 hektāriem ņemti augsnes paraugi. Veikta to analīze, un tagad zināms, kas kurā laukā trūkst. Kur pietrūkst kaļķa, fosfora, kālija. Šādas analīzes ir valsts apmaksātas, kā arī tās pieprasa LAD. Vai analīžu rezultāts bija pārsteigums? Mārtiņš saka — domājis, ka būs sliktāk. Augsne ir vidēji skāba. Tuvāk mājām situācija labāka. Lielāka interese viņam bija par rezultātiem smilšainajā augsnē, bet arī tur rādītāji nebija slikti. Šādas analīzes ir ļoti noderīgas, palīdz sasniegt lielāku ražību. Pēc pieciem gadiem notiks atkārtota augsnes analīze. Minerālmēsli šim gadam jau nopirkti, tikai jāatved mājās. Lai taupītu līdzekļus, vedīs pats. Šogad pirmo reizi mēģinās šķidros minerāļus KAS. Tos ieteikuši citi lauksaimnieki.
Mārtiņš saka, ka nav studējis lauksaimniecību. Visu apguva darot. Senāk pāris sezonas strādāja pie vietējā zemnieka. Darīja visus lauku darbus, praksē apguva to, kas tagad noder savā saimniecībā. Pirms tam četrus ar pusi gadus strādāja Anglijā augļu apstrādē. Salīdzinot ar darbu savā saimniecībā, viņš saka — te ir labāk. Anglijā negribētu atgriezties. Mājās nosēdēt ar nevarot. Pat, ja saslimis, atnāk uz darbnīcu kaut ko padarīt.
Ar lauksaimniecību saistītas izglītības trūkums negatīvi ietekmē iespēju iegūt finansējumu no Eiropas projektiem. Iespēja gan joprojām pastāv, var apmeklēt kursus, bet līdz šim nav mēģinājis startēt nevienā projektā. Iztiek ar to, ko pats nopelna. Tāpēc tehnika nav jauna, toties nevienam par to nav parādā, nav jāatskaitās. Kombainu gan gribējās jaunu. Interesējās Aizkrauklē pie zemnieku konsultantiem. Viņi teikuši, ka nepietiek vajadzīgo punktu, lai finansējumam pieteiktos. Ķērās pie varianta B. Tīrīja laukus no krūmiem un kokiem, nodeva tos šķeldā. Saņēma par to tik daudz, ka pietika kombainam. Veda to uz Sunāksti no Balviem. Pamazām nopirka arī divus traktorus. Abiem traktoriem, kā arī pārejai tehnikai šopavasar jāveic tehniskā apskate. Tā būs maijā. Līdz tam traktorus jāsaved kārtībā, lai gan laika remontiem maz. Kamēr pieturējās sals, vajadzēja paspēt izvest nozāģētos kokus un krūmus.
Ceļš pacels zemes cenu
Šajā brīdī Mārtiņš mani pārsteidza. Izrādās, ka pilnīgi visus darbus viņš padara viens, bez palīgiem. Tēvs gan dažreiz piepalīdzot. Sunākstē palīgus neatrast. “Negrib strādāt un nav īsti, ko paņemt. Visi grib, lai maksā uzreiz, vai tikai braukt. Nevis ņemties ar remontu un vēl kaut ko. Nevar tikai stūrēt traktoru. Jāsaprot, kā pareizi art, sadiskot, sēt,” stāsta Mārtiņš.
Pagaidām, kamēr vēl vēss, Mārtiņš turpina sakopt aramzemi. Paņēma nomā jaunas platības. Tās vietām aizaugušas, jāizzāģē krūmi, jāattīra no celmiem. Kopumā lauksaimniecības zemes Sunākstes pagastā trūkst. Pamazām te ienāk lielāki zemnieki, piemēram, no Staburaga pagasta, tā teikt, izspiež mazos. Visi sunākstieši gaida ceļa no Daudzevas uz Sunāksti remontu, asfaltu, taču Mārtiņš tam vēl līdz galam netic. Turklāt tam būs arī negatīva ietekme — palielināsies īpašuma cena. Tāpēc jaunu zemi nopirkt būs grūtāk, un kāps arī nomas maksa. To juta jau pirms pāris gadiem, kad sāka apspriest Sēlijas poligona izveidi. Pašlaik nomas maksa ir sākot no 100 eiro par hektāru. Zeme dārgāka kļuva arī pēc novada reformas, kad nu jau bijušo Jaunjelgavas novadu pievienoja Aizkrauklei. Papildu tam kara Ukrainā dēļ cēlušās arī rezerves daļu cenas. Par laimi, joprojām gan Aizkrauklē, gan Jēkabpilī var nopirkt detaļas “belarusiem”, kas Baltkrievijā ražoti.
Lapas melniem stūriem
Remontdarbnīcu Mārtiņš iekārtojis ēkā, kas senāk bija ferma. Mārtiņa vecāmāte to savulaik iegādājās par pajām. Kad atgriezies no Anglijas, te plānoja ierīkot autoservisu. Nopirka pacēlāju. Ar laiku saprata, ka klientu nebūs tik daudz, lai pienācīgi nopelnītu. Tagad darbnīca noder arī vietējiem kā vieta, kur sakopt savu tehniku. Tik, cik nepieciešams savas tehnikas remontam, arī apguva darot. Darbnīcā uz galda grāmata — traktora visu mezglu tehniskais apraksts. Mārtiņš to atver, rāda lapas, kuru stūri laika gaitā kļuvuši melni no motoreļļas. Šos mezglus nācies biežāk izjaukt, piemēram, ātrumkārbu. Kad vēl nebija piekabes, baļķus no meža laukā vilka piesietus trosē. Tāpēc ātrumkārba lūza regulāri.
To, ka Mārtiņš ir, kā es viņu nosaucu, dzelzs vīrs, apliecina arī stāsta turpinājums. Viņš gan neslēpj, ka brīžiem uznāk apnikums. “Jāturpina, jo ieguldīts daudz,” viņš saka. Trakums īpaši pavasarī. Visu laiku traktorā. Kamēr apar, apsēj, tad nāk ziemāju barošana, miglošana. Ražas laikā viņš visu nokulto ved uz Jēkabpili lietuviešu uzņēmumam “Linas agro”. Tas nozīmē, ka nokulto no kombaina saber piekabē, piekuļ vēl pilnu bunkuru, pieber vēl vienu piekabi. Kravu aizved uz Jēkabpili, atgriežas Sunākstē un turpina kult. Ja graudu pieņemšanā nav garas rindas, viens brauciens aizņem stundu. Tā uz riņķi, līdz viss nokults.
Dzērves atlidoja februārī
It kā trūktu darba, Mārtiņš neatsaka apkārtējiem kaimiņiem, īpaši pavasarī, kad jāuzar mazdārziņi. Viņa tēvs savukārt palīdz sastādīt kartupeļus. Šajā pavasarī jau vietējie stāv rindā uz Mārtiņa pakalpojumiem, bet atteikt viņš nemāk. Senāk, kad apskrējās dūša un bija kāds brīvāks brīdis, izbrauca ar bagiju. Izveidoja ar draugiem trasi, salika kopā naudu un braucamo atveda no Smiltenes. Dzinējs gan nebija labojams, to nomainīja. Tagad bagijs jau gadus trīs nav kustināts. Atpūtas brīžos vasarā aizbrauc uz kādu pasākumu Jēkabpilī, ziemā spēlē hokeju. Senāk Mētrienā spēlēja komandā “Mazie milži”. Arī tam tagad vairs nav laika.
Dzīvojot Sunākstes pagastā, jārēķinās ar meža zvēriem, kas pēdējos gados esot savairojušies, kā Mārtiņš saka, nenormāli daudz. Kādā vakarā uz lauka saskaitījis ap simts briežu. Par laimi pagājušajā gadā zosu bija maz. Tām ļoti garšo pupas un zirņi. Iepriekš kādam zemniekam no 30 apsētajiem hektāriem piecus apēda putni. Apetīte liela ne tikai zosīm, bet arī dzērvēm un gulbjiem. Šogad pirmās dzērves atlidoja netipiski agri — februārī. Kaimiņos, Staburaga pagastā redzēti arī stārķi. Salīdzinājumā ar mežacūkām, kuras zemi izrakņā, bet lielu daļu no iesētā atstāj, putni apēd visu. Mežacūkas te vairumā bija pirms pāris gadiem. Bēgot no cūku mēra, tās devās tālāk, Daudzeses, Seces pagasta virzienā. Netrūkst te arī vilku. Mednieki stāsta, ka redzējuši divus midzeņus un dzirdējuši gaudojam. Mārtiņam mednieka apliecības vēl nav, ejot kā dzinējs.
Pirms atvadāmies, jautāju, kāpēc saimniecībā nav citur tik ierasto suņu. Mārtiņš saka, ka esot, tikai mājās. Rotveilera kucīte Ronda. Pirms desmit gadiem Variešu pusē to atradis mežā piesietu pie koka. Gadu dzīvojusies pa darbnīcu, bet tagad kļuvusi par mājas suni.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
Reklāma