Stilīgais tupeņkraukšķis

Latviešiem jau no seniem laikiem piemīt apbrīnojams talants jaunvārdu veidošanā. Laikam jau tas valodnieka Endzelīna gēns mūsos dziļi iesakņojies vēl no tiem laikiem, kad čības piedāvāja pārdēvēt par maucenēm, bet līgavu un līgavaini par gaiduli un gribuli. Patiesībā man patīk, kā tie skan un tādā joku manierē šos vārdus varētu pat lietot ikdienā. Mūsdienās ar svešvārdu un terminu latviskošanu nodarbojas dažādas profesionāļu grupas, kas vieno vairākus desmitus speciālistu, un daudzi no viņu latviskotajiem un darinātajiem jaunvārdiem tiek piedāvāti ikdienas lietošanai. Daži iedzīvojas, bet daži tomēr neaiziet tautās. Bieži dzirdam, ka cilvēki tiek izglītoti medijpratībā, datorpratībā, tagad plānojam sabiedrību apmācīt tiespratībā. Ejot tālāk varam pafantazēt, ka nākotnē varētu izglītot arī pavārpratībā, vadītpratībā un citās pratībās. Kāda mūsu lasītāja iebilda pret vārdu pasēdnīca. Šāds nosaukums dots kafejnīcai Aizkrauklē, taču valodnieki to atzina par labu esam. Mūsu lasītāja gan iebilda, ka tas esot aizgūts no krievu “pasiģelki”. Tādā gadījumā, no kā būtu aizgūta eklērnīca? Arī ar šādu nosaukumu Latvijā darbojas kāda kafejnīca. Arvien vairāk publiski tiek lietots vārds līdzestība, kas apzīmē savstarpēju sadarbību, sapratni un uzticību darbā ar klientu.

Daži svešvārdu latviskojumi skan kā joks un nevar īsti saprast, cik nopietni uztvert šādu lietojuma piedāvājumu. Piemēram, nesen dzirdēju ieteikumu filmas scenāriju saukt par izrisi, bet, ja latvisko abus vārdus, tad filmas scenārija vietā būtu jālieto attēlplūsmas izrise. Maestro varētu saukt par Dižmūziķi, bet čipsus par kartupeļu kraukšķiem, bet vēl labāk — par tupeņkraukšķiem. Tā kā man pašai patīk svešvārdu vietā piemeklēt latviskus vārdus un patīk ielāgot arī dažādus sarežģītus vārdus un terminus, tad pieļauju, ka ik pa laikam čipsus tiešām arī varētu tā saukt, bet vai tas ieietu plašākā sabiedrībā, grūti spriest. Bet tas būtu stilīgi. Taču diez vai no angļu valodas aizgūtā dress code vai outlet vietā kāds sāks lietot ietērpsmi vai izpārdotavu. Man īsti nepatīk ne angliskais, ne latviskais variants.

Izvairīties no vārdiem un apzīmējumiem, kas ienāk no citām valodām, nav iespējams. Tā tas bijis laikos, kad šeit valdīja vācu baroni. Man vecmamma, starp citu, līdz mūža galam spilvenu sauca par ķisenu un priekšautu par širci. Tad ilgā pārkrievošanās un tagad angļu valodas ietekme. Tāpēc ir svarīgi sargāt savu dzimto latviešu valodu no piesārņojumiem, taču droši vien nevar aizrauties arī ar pārmērīgu visa latviskošanu, jo diez vai kāds tā vietā, lai adoptētu suni vai kaķi teiks — iemājināt dzīvnieku