Kas tad vēl tik detalizēti un regulāri rakstīs un vēstīs par to, kā
dzīvo ļaudis Latvijas reģionu pilsētās un pagastos, ja ne vietējās
avīzes, portāli un televīzija? Lokālais un līdz ar to arī unikālais
saturs ir reģionālo mediju būtiskākā priekšrocība, salīdzinot ar
nacionāla līmeņa medijiem, secina viena no pētījuma “Latviju mediju
vides daudzveidība” autorēm Laura Uzule, Latvijas Universitātes doktora
zinātniskā grāda pretendente komunikācijas zinātnē.
Tieši viņa
šajā krājumā pētīja un analizēja reģionālos medijus. Secinājumi atklāj
arī to, kāpēc reģionālie mediji ir vajadzīgi auditorijai, kurai tie
strādā. Reģionālajos medijos ir vērojama ļoti aktīva sabiedrības
interešu aizstāvēšana, kas ilgtermiņā vainagojas ar panākumiem, veicinot
sabiedrības uzticamību reģionālo mediju darbam. Tāpat, lai radītu
kopības izjūtu, regulāri tiek uzklausīti un atspoguļoti lasītāju
viedokļi, skaidroti nesaprotamie jautājumi, aktualizētas un novērstas
novērotās neizdarības lokālajā vidē, veicinot savstarpējo uzticamību un
arī atbildīgumu.
— Šobrīd reģionālajiem medijiem ļoti būtisks jautājums ir atrast
savu vietu Latvijas mediju vides daudzveidībā, jo tiem, īpaši
drukātajai presei, ir pārmaiņu laiks. Moderno informācijas tehnoloģiju
dominante līdzi nes arī sociālo mediju uzplaukumu un operatīvu ziņu
sniegšanu. Trīs “K” princips jeb ātra atbilžu sniegšana uz jautājumiem
“Kas? Kur? Kad?” ir sociālo mediju prioritāte. Kādā virzienā iet
reģionālajai žurnālistikai, lai tā arī turpmāk būtu noderīga un
vajadzīga savai reģionālajai auditorijai? Pētīt un analizēt? Risināt
vietējās kopienas problēmas?
— Uz šo jautājumu man daļēji ir snieguši atbildes visi pētījumā
intervētie žurnālisti, akcentējot, ka šobrīd pats svarīgākais visiem
reģionālajiem medijiem ir saprast to, ka viņi ir lokālās idejas, lokālās
vietas vēstneši. Tas nozīmē, ka vēl jo lielāks akcents nākotnē būtu
jāliek uz lokālo piederību, protams, ņemot vērā to, ka jāpiedāvā savai
auditorijai redzējums arī uz Latvijā un pasaulē notiekošajiem procesiem.
Taču pamatu pamats reģionālajiem medijiem ir lokālās piederības
radīšana, veicināšana un attīstība. Lai spētu konkurēt ar citiem
medijiem, kuri ir vēl ātrāki un kuros ziņas ir momentā pieejamas, tad
viens no reģionālo mediju virzieniem, kā izdzīvot, attīstīties un
pilnveidoties, ir doties dziļumā — kādu konkrētu tēmu mēģināt pēc
iespējas analītiskāk izzināt un izpētīt, un attiecīgi piedāvāt savai
auditorijai. Otrs virziens ir mēģināt atbilstoši savām finanšu un
cilvēku resursu iespējām, piedāvāt auditorijai modernākas iespējas
informācijas ieguvē, proti, attīstīt savus portālus un mājaslapas, kas
nu jau ir gandrīz visiem drukātājiem reģionālajiem medijiem. Kopējie
pētījumi rāda, ka šobrīd ļoti liela daļa ziņu tiek liktas šajos
portālos, bet analītiskie raksti ir piedāvāti drukātajā izdevumā. Tā ir
vēl viena tendence, uz ko reģionālie mediji šobrīd apzināti strādā.
— Reģionu medijiem ir svarīgi būt vajadzīgiem saviem lasītājiem.
Es to saredzu ciešajā saiknē ar vietējo kopienu. Taču kādus uzdevumus
žurnālistikai šī saikne izvirza? Reģionā strādājošajiem žurnālistiem nav
viegli būt sabiedrības “sargsuņiem”, jo ļoti daudzi vietējie
iedzīvotāji viņiem ir pazīstami, ikdienā ielās satikti. Jūs jau savā
pētījumā norādījāt, ka reģionālajos medijos strādājošie par savu
nozīmīgāko profesionālo pamatuzdevumu neuzskata “sargsuņa” funkcijas,
bet gan “draudzīga palīga un informatora” pienākumu pildīšanu. Vai tas
ir pareizi, no profesionalitātes redzespunkta raugoties?
— Reģionālie mediji vienmēr būs ciešāk saistīti ar lokālo kopienu.
Tas vienlaikus ir viņu pluss un mīnuss. Jo ciešāk esam ar auditoriju, jo
labāk izprotam problēmas, ar kurām konkrētā auditorija saskaras, un
mums ir lielāka iespēja mēģināt tās risināt. No otras puses, šī
ierobežotā kopējās auditorijas telpa rada iespējamo neobjektivitāti.
Taču pētījums par Latvijas mediju vides daudzveidību liecina, ka
reģionālajā presē ir ļoti daudz labu piemēru, kad žurnālisti aktīvi
cīnās un iestājas par taisnību, aktīvi mēģina atklāt dažādas
nelikumības, kas notiek pašvaldībās, uzņēmumos vai citur. Protams, lai
nezaudētu auditorijas dāvāto augsto uzticības kredītu, būtiski ir
veicināt žurnālistu profesionālās darbības paaugstināšanos un
pamatprincipu ievērošanu. Pirmkārt, tā loma ir būt informatoram,
informēt sabiedrību par to, kas notiek un notiks, un darīt to pēc
iespējas godprātīgāk, ievērojot profesionālos pamatprincipus. Tie ir
iestāšanās par kopienu, tās vajadzībām un vēlmēm, žurnālistu pieejamība,
profesionālais atbildīgums, kā arī objektivitāte un vienlīdzība.
Žurnālistiem ir jāizjūt cieņa un atbildība pret savu auditoriju,
sagatavojot pilnīgus, precīzus un godīgus materiālus, jo atšķirībā no
nacionāla mēroga laikrakstiem kopienu žurnālistiem ir daudz grūtāk
nodalīt privāto un darba telpu, viņiem lokālajā vidē ir jādzīvo ik
dienu. Līdz ar to reģionālajā žurnālistikā netiek īstenotas “šauj un
bēdz” metodes vai dzeltenās žurnālistikas paņēmieni, šeit žurnālisti
uzvedas cilvēciski, tiek veiktas pieklājīgas intervijas, pret cilvēkiem
jeb informācijas avotiem žurnālisti izturas kā pret personībām, nevis kā
pret patērējamām lietām.
— Vai reģionālajiem medijiem tas izdodas?
— Kopumā reģionālo mediju darbs ir novērtējams ļoti atzinīgi, ņemot
vērā to finansiālos un cilvēku resursus (kas, kā atzīst pilnīgi visi
žurnālisti, ir nepietiekami), jo redakcijās ir nepietiekams štata
žurnālistu skaits un atalgojums, žurnālistiem ir ļoti daudz jāstrādā un
avīzēs nepārtraukti jāaizpilda ļoti liels apjoms, tostarp tagad vēl arī
portālos. Kopumā sabiedrībai reģionālā prese ir ļoti nepieciešama, tāpēc
es arī savā pētījumā aicināju vairāk valstiskā līmenī domāt par to, kā
veicināt reģionālo mediju attīstību un to, lai tik tiešām reģionālie
mediji varētu izdzīvot. Tas ir ļoti svarīgi un būtiski gan informācijas
vides daudzveidības aspektā, gan lai veicinātu piederību konkrētai
vietai un Latvijai kopumā, piederību latviskumam. Mēs līdz galam
nenovērtējam to, cik liela nozīme ir reģionālajiem medijiem.
— Ir vēl kāds nozīmīgs aspekts. Tās problēmas, ko palīdzam mūsu
lasītājiem risināt, ne vienmēr piesaista lielo nacionālo mediju
uzmanību, tāpēc nereti esam pirmais un arī vienīgais “salmiņš”, pie kā
cilvēks ķeras, meklējot palīdzību. Taču ir gadījumi, kad vietējā
kopienā dzirdam — “jūs jau tikai par sliktām lietām rakstāt, skat, kā
otra avīzīte (pašvaldības izdevumi) — par labo vien”. Šie pašvaldību
izdevumi, kas tikai nosacīti tiek izplatīti bez maksas, jo faktiski tiek
izdoti par nodokļu maksātāju naudu, kropļo cilvēku izpratni par
žurnālistiku. Vai šis jautājums nebūtu jārisina valstiskā līmenī
Saeimas deputātiem, valdībai?
— Es to minu kā ļoti svarīgu lietu, kas tik tiešām ir maksimāli ātri
jāsakārto likumdošanas ziņā, lai būtu aizsargātas žurnālistu tiesības un
lai viņi varētu strādāt vismaz līdzvērtīgā konkurencē. Pašvaldību
izdevumi nav mediji, tie ir sabiedrisko attiecību speciālistu veidoti
izdevumi, ar kuru palīdzību tiek slavināti pašvaldību labie darbi.
Diemžēl Latvijas sabiedrība vēl aizvien nav pietiekami izglītota šajā
ziņā. Proti, cilvēki nespēj nošķirt, kas ir sabiedrisko attiecību
speciālistu sagatavots materiāls un kas ir žurnālista sagatavots
materiāls. Tā ir viena no problēmām, ar kuru jācīnās. Tieši tādēļ,
iespējams, iemesls, kāpēc varbūt sabiedrībā nedaudz ir mazinājies
žurnālista prestižs, ir šādi sabiedrisko attiecību speciālistu
sagatavotie materiāli, tāpat arī reklāmas, konkrēti nenorādot, ka tas ir
kāds reklāmas sadarbības projekts.
Šajā ziņā mēdz grēkot arī reģionālie izdevumi, nenorādot, ka
konkrētais materiāls ir reklāma. Tas viss mazina kopējo sabiedrības
uzticēšanos žurnālistiem un medijiem kopumā. Tā ir vēl viena šķautne, ar
kuru jācīnās. Taču, pirmkārt, ir jāsakārto likumi, lai būtu godīga
līdzvērtīga konkurence.
— Ar likumu aizliegt pašvaldībām izdot savus izdevumus?
— Tas ir viens variants, taču to droši vien būs ļoti grūti īstenot,
jo Latvijas politiskajā vidē apgrozās arī pašvaldību pārstāvji. Taču
reģionālo mediju žurnālisti varētu cīnīties pret šādiem mediju
izstrādājumiem, ik pa laikam iekļaujot savā izdevumā kādu skaidrojošu
materiālu un tādā veidā izglītot auditoriju un pievērst uzmanību šai
problēmai.
— Kāds jūsu redzējumā ir ideālais mērķis, uz kuru reģionālajai žurnālistikai tiekties, domājot par savu lasītāju?
— Domāju, ka šis ideālais mērķis ir kalpot vietējai kopienai, veidot
patiesi lokālus stāstus, kas radušies, mijiedarbojoties ar auditoriju
un ņemot vērā tās vēlmes. Lai tā notiktu, ir ļoti būtiski nopelnīt un
uzturēt sava lasītāja, sava skatītāja augsto uzticēšanos. Kopumā
pētījumi rāda, ka reģionālie mediji ir tie, kuriem sabiedrība vēl
aizvien uzticas, neraugoties uz to, ka sabiedriskās attiecības, reklāma
un sociālie mediji savā ziņā mēdz degradēt žurnālista tēlu, jo ne
vienmēr šis process norit godprātīgi. Par spīti tam, žurnālistam
jācenšas savu darbu darīt maksimāli labi, pēc augstākajiem
profesionalitātes standartiem.
— Reģionālie žurnālisti, manuprāt, ir savas profesijas patrioti,
taču dažreiz domāju — cik ir to cilvēku, līdz kuriem nonāk mūsu
publikācijas drukātajā presē, cik daudzi tās izlasa? Moderno
informācijas tehnoloģiju laikmetā drukātās preses tirāža krīt. Turklāt
nav nekāds noslēpums, ka skolēnu lasītprasme pasliktinās, kas attiecīgi
atstās ietekmi uz cilvēka tālākizglītību turpmākajā dzīvē. Cik vēlāk būs
tādu ļaužu, kuri vispār spēs izlasīt un uztvert garus tekstus?
— Tas ir ļoti smags jautājums. Jauniešu lasītprasme un spēja analizēt
patiesi kļūst sliktāka, tāpat sliktāka kļūst spēja izteikties. Tā ir
viena no blaknēm, pateicoties tieši sociālajiem medijiem, kuros viss
jāpasaka pēc iespējas īsāk, kodolīgāk. Tas neveicina valodas attīstību.
Un šis ir arī jautājums par to, kā ģimenē tiek veidotas lasīšanas un
informācijas iegūšanas tradīcijas. Jaunieši nedzīvo noslēgtā vidē. Viņi
komunicē ar saviem vecākiem. Arī izglītības iestādei ir liela nozīme, kā
veicināt jauniešos interesi par lasīšanu, spēju analizēt un vērtēt
situāciju. Jaunieši ir gudri, tikai viņiem trūkst piemēra. Es nedomāju,
ka nākotnē būs pavisam traki. Pasaules tendences liecina, ka konkrētā
vecuma posmā mainās gan uzskati, gan atkarības no sociālās vides,
interneta medijiem un draugu viedokļiem. Personība nobriest, līdz ar to
mainās uztvere. Tas atkarīgs arī no tā, cik lielā mērā reģionālajiem
medijiem varētu izdoties ieinteresēt jauniešus lasīt, un viens no šiem
ceļiem varētu būt mēģinājums viņus uzrunāt savas mājaslapas, piemēram,
interaktīvā veidā mēģināt ieinteresēt ar kāda konkursa palīdzību vai
aicināt pašus sagatavot kādus materiālus. Un, ja šie jaunieši regulāri
ieskatīsies portālā vai mājaslapā un ja tur būs kāds ļoti interesants
materiāls, kas netiks pilnībā publicēts portālā, bet tiks informēts, ka
tas būs izlasāms drukātajā presē, iespējams, ka šādi palēnām,
pakāpeniski ieinteresējot, var izaudzināt jaunu lasītāju paaudzi. Gribu
ticēt, ka tas ir iespējams.
Publikācija sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda
finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem sadarbībā ar
Latvijas Žurnālistu asociāciju
