Sociālā mazaizsargātība, nabadzība, ubagošana. Tās nav patīkamākās tēmas, ko apspriest pie kafijas tases. Tie nav tikai statistikas rādītāji — tie ir cilvēki, kas mums līdzās, viņu likteņi. Arvien biežāk pašvaldību sociālie dienesti un nevalstiskās organizācijas saskaras ar situācijām, kad cilvēks nonācis uz izdzīvošanas robežas. Pērnā gada Centrālās statistikas pārvaldes dati nav iepriecinoši. Nabadzības riskam pakļauti 22 % iedzīvotāju (404 000); nabadzības slieksnis — 609 eiro vienas personas mājsaimniecībai. Pieaugusi ienākumu nevienlīdzība: turīgāko ienākumi ir 6,7 reizes augstāki nekā trūcīgāko (2023. gadā 6,3 reizes). Aiz skaitļiem slēpjas seniori ar nepietiekamām pensijām, ģimenes ar bērniem, invalīdi un cilvēki, kas zaudējuši darbu vai mājokli.

IVETA SKABA

Kopējā aina nav tik bēdīga

Kāda situācija ir Aizkraukles novadā? Vai grūtībās nonākuši cilvēki vēršas pēc palīdzības? To centāmies noskaidrot sarunā ar Aizkraukles novada Sociālā dienesta vadītāju Edvartu Pāvulēnu.

“Mums izteikti samazinās maznodrošināto mājsaimniecību skaits, bet tajā pašā laikā pieaug trūcīgo personu mājsaimniecību skaits, kas nozīmē, ka daži cilvēki kļūst turīgāki, citi — nabadzīgāki. Tas pamatā saistīts ar mediānas (cilvēku sadalījums pēc vidējās ienākumu summas) izmaiņu, kas mainās katru gadu. Līdz ar to gadās, ka tie, kuri iepriekš bija maznodrošināti, šobrīd ir trūcīgi. Bet kopumā aina nav tik bēdīga — sociāli mazaizsargāto skaits ne krītas, ne arī palielinās. Mainās proporcijas starp trūcīgajiem un maznodrošinātajiem, bet cilvēku skaita ziņā nav ne uzlabojumu, ne arī krīzes,” saka Sociālā dienesta vadītājs.

Cik liela daļa sociālā dienesta klientu dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa? Nabadzības riska slieksnis ir formāli noteikts ienākumu līmenis, kas ne vienmēr sakrīt ar subjektīvo nabadzības pieredzi. Daļa sabiedrības dzīvo zem šī sliekšņa pamata, bet cilvēki tomēr iet uz darbu un saņem arī algu. Minimālās algas saņēmējs, kura mājsaimniecībā ir vairāk nekā viens cilvēks, arī ir zem nabadzības riska sliekšņa. Nav konkrēti zināms, cik šādu cilvēku ir mūsu novadā. “Ņemot vērā, ka mūsu sabiedrībā algas ir ļoti zemas, pieļauju, ka daļa cilvēku, kas nav mūsu klienti un nav mūsu redzeslokā, arī var būt zem riska līmeņa,” teic Edvarts Pāvulēns.

Ne visi cilvēki vēršas pēc palīdzības. Kāpēc? Viena daļa, iespējams, nav sakārtojusi jautājumus, kas saistās ar nekustamo īpašumu. Tiek izvērtēti arī personai piederošie transportlīdzekļi: ja tie netiek lietoti, ir jānoņem no uzskaites; ja bankas kontos bijuši ieskaitījumi, kas neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam par ienākumiem.

Daudzi cilvēki dzīvo no ātrajiem kredītiem, līdz ar to viņu bilancē ieņēmumi ir augsti, bet viņi dzīvo, nepārtraukti aizņemoties. Cita iedzīvotāju daļa, kurai palīdzība būtu nepieciešama, bet pēc tās nevēršas, ir stigma (doma, ka tad viņu uztvers kā sliktāku) pret sociālo dienestu, jo palīdzība it kā domāta tikai zemākajiem sabiedrības slāņiem. Tā nav patiesība, jo iespēja saņemt palīdzību individuālajam risinājumam ir katram sabiedrības loceklim. Dažkārt tās ir arī cilvēku personīgās īpašības, tādas kā lepnums. Tam piekrīt arī sociālā dienesta vadītājs: “Jā, ir bijuši tādi gadījumi. Citi ir uzdrīkstējušies un atnākuši uz sociālo dienestu, bet bijusi neveiksmīga pieredze: nav apmierinājusi komunikācija, nav saņemta gaidītā atbilde situācijas risinājumam. Pēc tā viņi izlēmuši sociālo dienestu vairs neapmeklēt. Cilvēki dzīvo ļoti pieticīgos apstākļos, bet palīdzību nelūgs.”

Nav ubagošanas gadījumu

Ko sociālais dienests varētu darīt gadījumos, kad cilvēks atsakās pieņemt palīdzību? Kā atzīst sociālā dienesta vadītājs, lielākoties nevar darīt neko, ja cilvēks pats neizrādīs gribu kaut ko mainīt. Cilvēku var motivēt, viņu apmeklēt, runāt, skaidrot. Ir gadījumi, kad pēc ilgāka laika cilvēks nolemj mainīt savus dzīves apstākļus, piekrist kāda veida sadarbībai. Vietās, kur ir nevalstiskās organizācijas, ir labs atbalsts sociālajam dienestam. Cilvēkam var aizvest pārtikas paku, piedāvāt kādu konsultāciju. “Kā pašvaldība bez klienta iesnieguma lielos vilcienos mēs nevaram neko, varam tikai runāt, skaidrot, līdz cilvēks sāk saprast, ka var vērsties pēc palīdzības,” saka E. Pāvulēns. “Tomēr var būt, ka daži nesapratīs nekad, jo viņu izpratne par dzīves kvalitāti, dzīves līmeni ir tāda, kāda tā ir. Viņiem ir sava gulta, sava siltumnīca, savs šķūnītis, sava telts, un pieticīgais dzīvesveids ir ļoti pieņemams. Mēs, pārējā sabiedrība, varam skatīties un šausmināties, bet viņš teiks: jūs neviens tik labi nedzīvojat kā es!”

Vai sociālajam dienestam gadījies saskarties ar cilvēkiem, kuri ubago? Edvarts Pāvulēns teic, ka Aizkraukles novadā tādi gadījumi nav nonākuši sociālā dienesta redzeslokā. Tomēr ir bijis gadījums, kad Aizkraukles novada iedzīvotājs naudu prasījis Rīgā. Dažkārt dzirdēts, ka veikalos, pie taromātiem un autoostas rajonā kāds pajautā centus paģiru lāpīšanai. Pie taromāta var “aizdot” arī kādu tukšu pudeli. Tā varbūt ir sava veida ubagošana, bet ne klasiskajā izpratnē. Savā ziņā ubagošana ir atkarību sekas, no kurām nespēj izrauties ārā, un ar to saistīts arī dzīves zemais līmenis.

Vajadzētu strādāt ar cēloņiem

Vai pašreizējie pabalsti un atbalsta mehānismi ir pietiekami, lai cilvēks nepaliktu uz ielas? Sociālā dienesta vadītājs domā, ka nē: “Mēs kā pašvaldība nestrādājam preventīvi un neiedziļināmies situācijās, mēs pamatā nodarbojamies ar seku novēršanu, nevis cēloņu apzināšanu. Tikko tiesībsardzei bija pamatīgs ziņojums par nabadzības un bezpajumtniecības sistēmas izpēti. Tajā viens no punktiem bija, ja strādātu ar cēloņiem, tad problēmu būtu iespējams samazināt. Mums vienkārši pietrūkst resursu tādam darbam. Ikdienas darbs saistīts ar to, kas noticis, un jārod tam risinājums.”

Liels mīnuss sistēmā ir sadarbības trūkums, jo katrs darbinieks dara savu mazo, bet nozīmīgo un svarīgo darbu. Iespējams, netiek pamanīts, ka blakus kāds dara ko citu un to cilvēku redz no cita skatu punkta. E. Pāvulēns uzskata, ka šobrīd situācija uzlabojusies. Piemēram, saistībā ar komunālajiem maksājumiem informācija no pašvaldības tiek saņemta regulāri. Ilgus gadus šādas sistēmas nebija. Tagad sociālā dienesta darbinieki redz, kam veidojas parādi. Situācijai tiek pievērsta uzmanība, un cilvēku var uzrunāt, lai uzzinātu, kapēc veidojas parāds. Iemesli var būt dažādi — veselības problēmas, bezdarbs, arī tas, ka cilvēks nemaz neplāno par saņemtajiem pakalpojumiem norēķināties. Ja cilvēks par komunālajiem pakalpojumiem nesamaksā mēnesi, iespējams, tās ir īslaicīgas problēmas, bet, ja divus trīs mēnešus, tas jau ir nopietns signāls, ka jāsāk interesēties par iemesliem, īpaši tagad, ziemā. Ja netiek maksāts mēnesi, nākamajā jāsamaksā jau par diviem, un tas var radīt sarežģījumus.

Vai ir iespējams izvērtēt, vai sniegtā palīdzība patiešām uzlabo cilvēka dzīves situāciju ilgtermiņā? Runājot par pabalstiem, mēneša pabalsts ir tas, kas nodrošina pamatvajadzības. To mērķis nav nodrošināt labus dzīves apstākļus, bet pamatvajadzības tiek apmierinātas. “Kad skatāmies uz mājokļa pabalsta jautājumu, tur kritēriji varētu būt labāki. Šobrīd visvairāk to saņēmēju ir pensijas vecuma cilvēki vai cilvēki ar invaliditāti, kas dzīvo vieni paši,” stāsta Edvarts Pāvulēns. “Ģimenēm ar bērniem, kas, iespējams, ir kaut kādā krīzes situācijā, atbalsts ir mazāks, jo koeficients ir 1,3. Līmenis varētu būt labāks arī šīm ģimenēm, kuras audzina bērnus un kaut kādu apstākļu dēļ nevar nodrošināt pamatvajadzības. Ja mūsu būtu vairāk vai arī darbs būtu citādāk organizēts, iespējams, mēs varētu vēl vairāk pievērsties konkrētu gadījumu risināšanai, tiklīdz tiek saņemts kāds signāls.”

Veļas mazgāšana un iespēja nomazgāties dušā. Vai šie pakalpojumi Aizkraukles novadā ir pieprasīti? Aizkraukles pilsētā šādu pakalpojumu nav, toties tie ir pieprasīti citviet, īpaši novada teritorijā Daugavas kreisajā krastā. Ļoti daudz pakalpojuma izmantotāju ir Daudzeses pagastā, Jaunjelgavas pilsētā. Labajā krastā — Skrīveros, nedaudz mazāk Pļaviņās.

Arī zupas virtuves pakalpojuma novadā vairs nav, bet krīzes situācijās cilvēkam ēdienu nodrošinās. Tagad, aukstajā periodā, dienests saņem ziņojumus, ka cilvēkiem aizsalušas akas un tiek lūgta iesaistīties pašvaldība. Šī problēma vairāk ir kreisajā krastā. Trīs mūsu novada cilvēki ir patversmē Rīgā, kur viņi tiek pasargāti no nosalšanas. Vēl tiek saņemti ziņojumi par krāsnīm, kas sabojājušās, un cilvēki salst. Tāpat ir gadījumi, kad beigušies malkas krājumi. Malkas pabalstu ir iespējams piešķirt, taču citā laikā cilvēks to nesaņems, jo tas paredzēts reizi gadā. “Domāju, beidzoties sezonai, mēs par šīm problēmām runāsim. Ir lietas, kas nav atkarīgas no pašvaldības, jo visus lielos pabalstus nosaka valsts. Jāgaida, kas šajās dienās tiks lemts par mājokļa pabalsta palielināšanu. Gaidīsim rezultātu,” stāsta E. Pāvulēns.

Labāk paziņot

Sociālā dienesta vadītājs uzsver, ka iedzīvotājiem nevajadzētu vienaldzīgi izturēties pret gadījumiem, kam būtu jānonāk sociālā dienesta redzeslokā. Piemēram, ja zināmi kādi vientuļi pensionāri, kas dzīvo tālu no pagasta centra. Iespējams, viņiem vajadzīga palīdzība. “Labāk paziņot nekā neziņot,” aicina Edvarts Pāvulēns. Uz ziņojumiem tiek reaģēts, un sociālā dienesta darbinieki dodas izpētīt dzīves apstākļus.

Kādas izmaiņas būtu nepieciešamas, lai mazinātu gan nabadzību, gan ubagošanu? “Rīgas kolēģi atzīst, ka lētākais variants ir apmaksāt cilvēkam dzīvesvietu, nevis meklēt, kas ar viņu strādās, kur viņu likt un varbūt arī ārstēt. Ja viņš, piemēram, uz ielas apsaldējies vai guvis citas veselības problēmas, tad vislētākais variants ir strādāt preventīvi un parūpēties, lai šīm personām ir atbilstošs mājoklis. Tad nebūs jādomā ne par patversmi, ne veļas mazgāšanu, ne dušu, ne noslodzi veselības aprūpes sistēmai,” saka E. Pāvulēns. “Diemžēl tādu pakalpojumu neviena valsts laikam nenodrošina un nenodrošinās.”

Problēmas ar iereibušajiem

Uzrunājām arī Aizkraukles novada pašvaldības policijas priekšnieci Anitu Ozolu.

Vai pašvaldības policijas redzeslokā nonākuši gadījumi, kas saistīti ar sociāli mazaizsargātām personām? Anita Ozola atbild apstiprinoši un teic, ka tā ir pašvaldības policijas darba ikdiena. Visi darbinieki zina, kā rīkoties, sastopot cilvēku krīzes situācijā — gan bērnus, gan pieaugušos. “Vairāk darba ir pilsētās un pagastu centros, te vairāk cilvēku. Laukos cilvēki pārsvarā uzturas viensētās. Šobrīd vislielākās problēmas ir ar iereibušām personām. Reizēm cilvēkiem nav dzīvesvietas, līdz ar to viņus nav, kur nogādāt. Piemēram, Skrīveros ir sieviete, kura deklarēta citā novadā. Gandrīz katru dienu mēs vai Valsts policija ved šo sievieti uz viņas norādīto adresi, bet “draugs” ne labprāt viņu pieņem. Šobrīd, aukstumā, ir atbildīgs darbs — iereibušus cilvēkus vadāt uz mājām, lai nenosalst. Ja cilvēkam tiešām nav kur palikt, vedam viņu uz Sarkanā Krusta patversmi Rīgā, ar kuru mums ir līgums. Pēc tam par cilvēku, ja tas nepieciešams, rūpes uzņemas sociālais dienests.

Turam rūpi par vientuļo, slimnīcā nonākušo vai mirušu personu mājdzīvniekiem. Tad jārod iespēja dzīvnieku nogādāt patversmē vai jāmeklē radinieki, ja tādi ir. Par situāciju, kur vajadzīga sociālā dienesta palīdzība, dodam dienestam informāciju, lai cilvēks nepaliek bezpalīdzīgā stāvoklī.”

Sadarbojas ar citām institūcijām

Pašvaldības policijas priekšniece stāsta, ka būtībā novadā bezpajumtnieku nav. Šie cilvēki meklē, kur mitināties. Tās ir pamestas mājas, kāpņu telpas, pagrabi, citus ielaiž pārnakšņot draugi. Tā viņi pārvietojas no vienas vietas uz otru.

Ikdienā pašvaldības policija sadarbojas ar vairākām institūcijām — ar novada sociālo dienestu, bāriņtiesu. Anita Ozola teic, ka tiek saņemtas sūdzības vai arī cilvēks pats sūdzas. Pie viņa aizbraucam, un it kā viss ir kārtībā, tomēr palīdzība nepieciešama, tā var būt arī mentāla. Tāpat ir sadarbība ar Valsts probācijas dienestu. Ar šo institūciju spriežam, kā strādāt ar personām, kas atgriezušās no ieslodzījuma vietas.

Kādus riskus rada sociālā mazaizsargātība? Pārsvarā tā ir vardarbība vienam pret otru, kad savā starpā kaut ko nesadala vai arī reibumā rodas kāds konflikts, ko risina ar dūru palīdzību. Pret pārējo sabiedrību šādi gadījumi nav novēroti. Tāpat riskus rada cilvēki, kam mentālās veselības problēma.

Vai pašvaldības policija saņem sūdzības par asociālu personu klātbūtni sabiedriskās vietās? Jā, par to informē gan iedzīvotāji, gan iestāžu darbinieki, redzot kādu cilvēku neadekvātā stāvoklī. Tāpat arī kaimiņi pamana, ja kāds no apkārtējiem nav manīts dienu, divas. “Braucam skatīties, kas noticis,” stāsta Anita Ozola. “Iespējams, cilvēks jānogādā slimnīcā vai viņš tur jau ir nogādāts. Cilvēki aktīvi mums ziņo.”

Tuvumā trūkst vietu

Sabiedrības attieksme pret pašvaldības policijas darbu ir dažāda, un ar to ir jārēķinās. Šobrīd augstu vilni sit arī tiesiskais nihilisms — nevēlēšanās pakļauties likumam ir pietiekami liela. Tomēr lielākoties viss ir kārtībā, jo ar cilvēkiem ir jāizrunājas, jāizskaidro situācija un apstākļi. Ja ar mentālo veselību kārtībā, viss ir labi. Cilvēkiem šobrīd nav viegli: ir ziema, lieli rēķini, arī politiskā situācija pasaulē rada trauksmi.

Pašvaldības policijas priekšniece atzīst, ka vislielākās problēmas ziemas apstākļos darbā rada tas, ka tuvumā trūkst vietu, kur nogādāt personas alkohola reibumā, lai viņi nebūtu jāvadā no vienas vietas uz otru, bet būtu kāda konkrēta vieta, kur atskurbt un pārgulēt. Tāpat grūtības ir ar tiem cilvēkiem, kuriem atšķirīga reālā un deklarētā dzīvesvieta. Ja viņi ierodas mūsu novadā, nav skaidrs, ko ar viņiem iesākt — uz mājām aizvest nevar, jāved uz Rīgu, uz Sarkanā Krusta patversmi. Ja nav personas apliecinoša dokumenta vai arī tie ir pazaudēti, ir apgrūtināta palīdzība caur sociālo dienestu. Ja viņš nav ieinteresēts tos atjaunot, paiet laiks, kamēr iespējams sniegt kādu palīdzību. Ja tagad aukstumā viņus nogādā Sarkanajā Krustā, nav zināms, vai viņš gribēs izmantot patversmes pakalpojumu. Tā nav atskurbtuve, kur cilvēks ir spiests palikt.

Šobrīd administratīvā pārkāpuma protokolus par alkoholisko dzērienu lietošanu noformējam reti, vairāk darbojamies ar prevenciju. Aukstumā vedam mājās, skaidrojam, ka, esot alkohola reibumā, var nosalt. Vai tas palīdz? “Mūsu inspektori ir pretimnākoši, palīdz. Iedziļinās katrā situācijā, palīdz, cik var, citkārt pat pēc darba laika. Mums nav vienaldzīgu inspektoru, palīdzam arī tad, ja mums to nelūdz,” saka Anita Ozola un piebilst, ka, sastopot cilvēku vai dzīvnieku bezpalīdzīgā situācijā, nevajag vienaldzīgi paiet garām: “Esam empātiski un atbalstām viens otru! Un atceramies, ka pašvaldības policija ir viena no institūcijām, kur var vērsties.”

Sociāli mazaizsargātās personas ilgāku laiku mitinājušās divstāvu mājās Dārza ielā, Aizkrauklē. Kā “Staburagam” pastāstīja Aizkraukles pilsētas un pagasta pārvaldnieks Aigars Zīmelis, īres līgumi netiek slēgti jau vairākus gadus, un palikusī māja, visdrīzāk, tiks pārdota izsolē. Māja ir sliktā tehniskā kārtībā, un tās atjaunošanai vajadzīgi ievērojami līdzekļi. Pārvaldnieks nenoliedz, ka šādi cilvēki ir un mūsu pilsētā ir tāda pati situācija kā visur citur. 

Igora dzīvesstāsts

Igors (vārds mainīts) ir tikai 38 gadus vecs. Biju viņu pilsētā ievērojusi agrāk. Viņš un vēl daži, stumjot vecus bērnu ratus, piestāja pie atkritumu konteineriem. Ne reizi vien nodomāju: jauns cilvēks, un dzīve paiet, rokoties atkritumos.

Igora faktiskā dzīvesvieta ir kādā kreisā krasta pagastā. Satiku viņu pie lombarda. Ilgi pētīja redzamās lietas. Rokās bija čeks par nodotajām pudelēm taromātā. Igors teic, ka parasti nodod tur, kur var saņemt skaidro naudu. Tā kā ilgāku laiku jauno vīrieti nebiju redzējusi, ievēroju nelielas pozitīvas pārmaiņas. Apģērbs — ne jauns, bet nav vairs tāds savazāts.

Nesen Igoram apritēja 38 gadi. Vietējā pamatskolā pabeidzis astoņas klases. Pēc tam aizgājis uz arodskolu mācīties par celtnieku. No turienes par izdarīto zādzību nonācis cietumā. “Toreiz bija muļķības dēļ, tad bija vainīgs alkohols,” atzīstas Igors. Uz īstā ceļa tā arī neizdevās tikt, jo ieslodzījuma vietā atgriezies vēl pāris reižu, uzskatot, ka viss alkohola dēļ.

10 gadi pagājuši, apstaigājot atkritumu konteinerus. Ko gan tur var atrast? “Atrast var ļoti daudz. Kaut ko no tehnikas, datorus, mobilos telefonus, lādētājus, tukšās pudeles un citas lietas, dažas pat ļoti labā stāvoklī,” stāsta Igors. Atradumi nonāca gan lombardos, gan citur, kur tika pie dažiem eiro. Cilvēki esot izturējušies dažādi, bieži lamājuši, gadījies arī, ka palaida rokas. Tajā laikā mitinājies pie draugiem.

Igora vecāki jau miruši, bet ar brāli kontakts ir. Brālis licis doties uz bezdarbniekiem. Tagad braucot atzīmēties, kad vajadzīgs. Pabalsta gan nav, jo nekur jau nav strādājis. Šobrīd mitinās dzīvoklī, kam malkas apkure, ūdens istabā nav, bet akā pietiekami. “Sociālie palīdz ar malku,” viņš saka. Pēc viņa teiktā, sociālais dienests apmaksā arī dzīvokli un elektrību, piešķir GMI pabalstu.

Par darbu Igors šobrīd nevar domāt, jo daudzo parādu dēļ konti bloķēti. No kā tad pārtiek? Kā atbraucis uz Aizkraukli? Izrādās, ar stopiem. Vaicāts, vai gribētu mainīt kaut ko savā dzīvē, atbilde ir: grūts jautājums. Kas gan, viņaprāt, būtu vajadzīgs, lai dzīvē kaut kas mainītos? Diemžēl Igors to nezina. “Bet labi, ka bračka lika iet uz bezdarbniekiem, citādi es vēl tagad pudeles lasītu,” atzīst mans sarunbiedrs.

***

Tas nav iedvesmas stāsts. Igoram nav ne plānu, ne apņemšanos. Par savu turpmāko dzīvi viņš nav radis atbildi, iespējams, to arī nemeklē. Parādi, bloķēti konti un nejauši nopelnīti eiro šodienai neļauj domāt tālāk par rītdienu. Bet… viņš tomēr aizgāja uz Nodarbinātības valsts aģentūru, kaut varēja turpināt apstaigāt konteinerus.

Varbūt pārmaiņas sākas nevis ar lielu lēmumu, bet ar vienu mazu soli. Ar kāda tuvinieka stingru pamudinājumu. Ar iespēju, kas vēl nav skaidri saskatāma. Igors saka — nezina, kas vajadzīgs, lai dzīve mainītos. Gribas domāt, ka cilvēks nav padevies pavisam. Dzīve rādīs, vai Igors spēs spert vēl vienu mazu soli.

Aizkraukles novadā:

◆ maznodrošināto mājsaimniecību skaits — 165;

◆ trūcīgo mājsaimniecību skaits — 691;

◆ katra trūcīga persona var saņemt pārtikas paku atbilstoši nosacījumiem, kopējais personu skaits — 933.

◆ 728 mājsaimniecības saņem brīvpusdienas;

◆ līdz 16. februārim pabalstos izmaksāti 330 827,51 eiro, piemēram, mājokļa pabalstam uz 16. februāri ir izlietoti 108 545,06 eiro.

(Aizkraukles novada Sociālā dienesta dati 2026. gada 16. februārī)

Uzziņa

Nabadzība ir sociāla, ekonomiska un politiska rakstura stāvoklis, kuram raksturīgs primārās nepieciešamības preču un pakalpojumu trūkums atsevišķiem indivīdiem vai sociālajām grupām. Nabadzība bieži ir saistīta ar naudas trūkumu.

Aizvadītā gada laikā “Rimi Latvia” Pārtikas bankai “Paēdušai Latvijai” ziedoja vairāk nekā divas tonnas pārtikas, kas tika novirzīta Aizkraukles un tuvākās apkaimes iedzīvotājiem. Ziedotā pārtika katru mēnesi palīdzēja vidēji 130 grūtībās nonākušajiem. Kopumā 2025. gada laikā “Rimi” ziedoja vairāk nekā miljons kilogramu jeb 1050 tonnu pārtikas visā Latvijā.

Publikācija tapusi projekta “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Staburags”.