Aizvadītās nedēļas nogalē Mazzalves pagasta brīvā stila deju grupa “Mozaīka” koncertā “Kad mums vairs nebūs sešpadsmit…” pirmo reizi svinēja jubileju. Gandrīz 16 gadu grupas dalībnieces dejojušas savam priekam un iepriecinājušas skatītājus tuvākās un tālākās vietās. Diemžēl ar šo koncertu kolektīvs savu darbību nolēmis pārtraukt. Gan tas, gan arī jubilejas reize bija iemesls sarunai ar grupas vadītāju Dzintru Noreiku.
Ideja mainās
Mazzalves pagasta saieta nama brīvā stila deju grupas “Mozaīka” dejotājas pirmo reizi sanāca kopā 2010. gada rudenī. Par Mazzalves pagasta pārvaldes vadītāju strādāja Emīlija Zariņa, un viņa uzrunāja Dzintru Noreiku: “Vajadzētu mūsu kundzītēm deju grupu.” Dzintra piekrita. Uz pirmo mēģinājumu atnāca divas kundzes gados, pārējās bija krietni jaunākas. Sākotnējā ideja veidot senioru deju grupu pārtapa brīvā stila deju kopā, jo dāmām gados dejas bija par strauju. Toreiz vidējais vecums visām bija ap 30. “Sākumā bijām astoņas un turējāmies pie tā skaita,” stāsta Dzintra Noreika. “Pēc tam sākās pārmaiņas. Meitenes gāja prom, dzima bērniņi, klāt nāca citas.” Tagad palikušas vien četras, bet pavisam 16 gadu laikā “Mozaīkā” dejojušas 22 dalībnieces.
Gadus divus grupa darbojās bez nosaukuma. Bet cik gan ilgi dejosi bez vārda? Tad nu visas domāja. Viņas ir dažādas: katrai savs raksturs, augums, matu krāsa. Vislabākais taču ir “Mozaīka”! No katra mazā gabaliņa veidojas skaista bilde.
Gaiss un elpa
Dzintra Noreika savulaik ieguvusi sporta deju pedagoga sertifikātu. “Deja ir mans gaiss un elpa,” viņa atzīst. “Cik atceros sevi no bērnības, man vienmēr paticis dejot. Kādreiz domāju, ka būšu balerīna. Skolas gados Vallē mums nebija sporta deju, es tik ļoti to visu gribēju.” Jau pieaugušā vecumā Dzintra mācījās sporta dejas pie Aināra Kārkliņa, pēc tam Cēsīs gada garumā mācījās pie Daiņa Liepiņa, kas bija brīnišķīgs pasniedzējs. Strādājot skolā, dejas mācīja bērniem Sproģos, Zalvē un citviet, piedalījās sacensībās. “Visu savu dzīvi esmu saistījusi ar deju, deja man nepārtraukti klāt. Tā man dod stimulu dzīvei, estētisko baudījumu, uzlabo stāju un veselību. Tagad paņemu rokās mazmeitiņu un dejoju ar viņu tā, kā bērnībā mana mamma mani maziņu turēja uz pleca un dejoja pie Raimonda Paula dziesmām,” atceras Dzintra.
Lai patīk mūzika!
“Mozaīka” ir brīvā stila deju grupa, un brīvais stils nozīmē, ka dejotājas dejo dažādas dejas — savām dejām izmantoja sambas, džaiva, čačača, lēnā valša, arī disko elementus. “Kā mums rodas deja? Dzirdu skaistu mūziku un veidoju horeogrāfiju. Vairākās dejās ir tikai mana horeogrāfija, tāpat idejas aizgūtas no “YouTube”, tad tiek attiecīgi kombinēts dejotāju skaitam un vēlmēm. Primārais — lai mums patiktu mūzika. Lai tā ir saistoša skatītājiem. Ja kāds neizprot soļus, tad bauda mūziku. Ja ir tāda melodija, kas liek kājām pašām kustēties, tad visiem patīk,” saka Dzintra.
Vai vadītāja zina, cik deju 16 gados izdejots? Skaitītas nav, bet zina, ka ļoti daudz. Dzintra ir pieticīga un teic: “Labi, lai ir 50 — 60 dejas.” Vai ir kāda, bez kuras nav iedomājams neviens koncerts? “Mums bija ukraiņu dziesma, kuru pārsvarā dzied krievu valodā. Visur, kur dejojām, mēs to atkārtojām. Bija koncerts Lietuvā, un visi sajūsmā! Prasīja atkārtot, nāca līdzi, mācījās soļus. Kad sākās Ukrainas karš, nolikām to deju maliņā.
Man pašai mīļa viena čigānu deja, ko es sen jau gribēju un speciāli to braucu mācīties. Bet tad bija nākamā problēma — tērpi, un tos mums pašuva pagasts,” stāsta Dzintra.
Reizi gadā jāizpaužas
Saruna ievirzās par tērpiem. Cik reižu koncerta laikā var atļauties mainīt kārtu? Izrādās, katrai tēmai ir savs tērps. Par pagasta līdzekļiem uzšūti skaisti divkrāsaini svārki, un tie ir abpusēji velkami. Ir arī sarkanas blūzes ar kuplām piedurknēm un čigāniešu brunči. Arī kurpes sarūpēja Mazzalves pagasta vadītāja. Pārējo dejotājas iegādājas par savu naudu tādās vietnēs kā “Shein”, “Aliexpress”. Tur samērā lēti nopērkami arī aksesuāri, kas nepieciešami dejām — cepures, vēdeklīši un citas lietas. Pēc dziesmas satura tiek izveidots koptēls.
“Reizi gadā, 8. martā, kad Mazzalves pagastā ir atskaites koncerts, tad mums jāizpaužas un mēs gribam parādīt kaut ko jaunu. Katrā dejā ir kāda odziņa, ar ko piesaistīt,” stāsta Dzintra. 16 gadu laikā ir izdejots daudz koncertu — privātos sarīkojumos, kopā ar Mazzalves amatiermākslas kolektīviem. “Tradares” vadītāja Silvija Lisovska izveido programmu, kurā piedalās dziedātāji, dejotāji, teātra spēlētāji. Nelielais “Mozaīkas” kolektīvs ir koncertējis dažādās novada vietās un citviet Latvijā un arī Lietuvā.
Atraisās siksniņa
Kā jau visiem kolektīviem, arī “Mozaīkai” ir atgadījies pa kuriozam. Vienu Dzintra ļoti labi atceras, jo tas bija uzstāšanās reizē pagastā: “Koncerts Mazzalvē, rādīsim jaunu deju. Pēkšņi dejas vidū “tukšums” manā galvā. Apstājos un stāvu. Meitenes arī stāv, un tālāk soļus nezinām. Mūzika skan, un mēs stāvam. Sasmējāmies, atvainojāmies, sākām no jauna un nodejojām. Kas tas bija? Prātā apmulsums, un kājas kā mezglā sasietas. Labi, ka tas bija Mazzalvē, nezinu, kā būtu, ja tas notiktu citur.”
Dzintra iesmejas — par laimi, tērpi nekad nav aizmirsušies, taču kādā koncertā vienas dejotājas kurpei attaisījās siksniņa. Viņa dejo, siksniņa kustas līdzi, kurpes papēdītis cilājas, un deju soļi ir ļoti strauji. Bet viss beidzās labi, jo meitene kurpi kājās noturēja.
Iedibina tradīcijas
“Mēs esam mācījušās ne tikai dejot un sevi parādīt. Esam braukušas kopīgās ekskursijās, apmeklējušas teātra izrādes, organizējušas kopīgus atpūtas brīžus. Meitenes esmu motivējusi arī kam citam. Regulāri svinējām jubilejas, vilkām lozītes, kura kuru sveiks. Bijām ieviesušas savas tradīcijas. Mums bija viens superīgs, labs, saliedēts kolektīvs! Dzīve izdara savas korekcijas — bijām piecas, palikām četras,” tā Dzintra. Šobrīd “Mozaīkas” kodols ir vadītāja Dzintra Noreika, Silvija Zariņa, Aiga Protapa un Laila Kleina. “Smejos, ka esmu četru bērnu vecmāmiņa, jo 16 gadu laikā dejotājām piedzimuši četri bērniņi.
Bauda koncertu
“Mēs savu darbību beidzam,” mazliet skumji nosaka Dzintra Noreika. Runājot par jubilejas koncertiem, viņa teic, ka 10. jubilejas koncertu iztraucēja kovids. Pirms 15. jubilejas laikam pietrūka rosības un apņemšanās, un svinības nenotika, bet 16. sezonā nolēma sarīkot balli. Iespējams, tas būs arī vienīgais “Mozaīkas” jubilejas pasākums.
Kā tad pagāja 16. dzimšanas diena? Vadītāja saka: baudot koncertu, skatoties savu draugu priekšnesumus. Saņemot ļoti daudz pateicības, labestības vārdu un mudinājumus darbību turpināt. “Parasti ir tā — mēs nevienu koncertu neredzam. Kad dejo citi, mums tajā laikā jāpārģērbjas.
Šoreiz mēs izdejojām sambu un versiju par čarlstonu, tad deju miksli no divām čigānu dejām. Koncerta noslēgumā visas bijušās “Mozaīkas” dejotājas, kuras bija ieradušās, dejojām savu pirmo deju — lēno valsi “Vēju stundā”.”
Šajos gados “Mozaīkai” draudzība izveidojusies ar vairākām deju grupām. Taču sestdien kopā ar jubilārēm uz skatuves kāpa Sēlpils “Omes un kungs”, Iršu “Zeltenes”, Jēkabpils eksotisko deju kolektīvs “Inda” un Pilskalnes “Kamenes”.
Vai nedēļā pēc jubilejas koncerta negribēsies atkal doties uz mēģinājumu? Tā varētu būt. Jo vienā dienā nevar izzust tas, kas 16 gados sagādājis prieku. Iespējams, “Mozaīkas” grāmatā vēl ir tukšas lappuses, kas gaida, kad būs pierakstītas.
Projektu finanse Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
