Pirms pāris gadiem Artūrs un Sintija Putovi iegādājās māju Mazzalves pagastā, meža vidū, tālu no citām apdzīvotām vietām. Ikdienā abi dzīvo Salaspilī. Sintijas dzimtā puse ir Ērberģe. Artūrs ir no Kokneses — Rīteru puses. Abi uzauguši lauku vidē, tāpēc dzīve pašiem savā autentiskā sēļu sētā ir diezgan pazīstama sajūta.
Augusta pēdējās svētdienas pēcpusdiena. Līņā, un lietus pieņemas spēkā. Braucu uz “Ķiermelēm” no Valles puses. Beidzamie četri kilometri jābrauc cauri mežam. Vietām mans zemais “pasāts” vēderu skrāpē pret akmeņiem.
Nekur nav pazuduši odi, un pat tik mitrā un vēsā laikā tie uzbrūk un sāpīgi dzeļ. No garās mājas man pretī iznāk gados jauns pāris un viņiem līdzi divi mazi zēni. Sasveicinoties saimnieks Artūrs man spēcīgi saspiež roku. Slēpjoties no lietus, ejam mājā, kreisajā pusē, kur lielā saimes istaba. Pie loga garš sens galds. Gaisma telpā krīt caur vecām rūtīm, kas tapušas, kad stiklu gatavoja ar rokām un loksnes sanāca nelīdzenas. Vēlāk Sintija teiks, ka tāpēc logus grūti mazgāt.
Riju savāca muzejs
Drīz vien uzzinu, ka Artūrs ir karavīrs Nacionālajos bruņotajos spēkos, Sintija — juriste uzņēmumā “Valsts nekustamie īpašumi”.
Sintija saka, ka ir vietējā un “Ķiermeles” zināja arī senāk, taču nebija pievērsusi vērību faktam, ka tās ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Vēlme dzīvot savā viensētā radusies, skatoties televīzijas seriālu “Likteņa līdumnieki”. Savukārt mīļākā pastaigu vieta abiem esot Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Tāpēc likumsakarīgi, ka Artūrs pamanīja sludinājumu, kurā piedāvāja iegādāties “Ķiermeles” — tipisku brīvdabas muzejā skatāmu sētu. “Tas bija laiks, kad vairs negribējām uzturēties pilsētā, gribējām kaut ko darīt, iekopt savu lauku sētu,” stāsta Sintija. Artūrs piebilst, ka šī ir autentiska sēļu sēta ar pilnu ansambli — dzīvojamo ēku, klēti, kūti, šķūni un pagrabu. Bija arī rija, bet tā sen, 1976. gadā, aizvesta uz Brīvdabas muzeju. Pašlaik tur iekārto ekspozīciju “Sēļu sēta”, un rija būs iekļauta tajā.
Pirmajā gadā daudz čūsku
Nopirktajai ēkai un zemei līdzi nāk arī stāsts no iepriekšējiem saimniekiem Mačiņiem. Cik zināms, viņi te dzīvojuši trīs paaudzēs. Kad Ērberģes pusē saimniekojis barons Hāns, Mačiņi šo īpašumu no viņa izpirkuši. Toreiz dzīvojamā ēka bijusi citāda un jaunie saimnieki to pārbūvēja 1849. gadā. Viens no Mačiņu dzimtas, Ēriks, 2023. gadā pārdeva saimniecību Sintijai un Artūram. Pirms tam iepriekšējie saimnieki šeit nebija dzīvojuši piecus gadus. Māja bez cilvēka pamazām iet bojā.
Artūrs stāsta, ka pirmo reizi “Ķiermeles” redzējis 2022. gada vasarā. Tajā laikā jau bija zināms, ka dosies misijā uz Irāku. Pirms aizbraukt, apskatījies, aprunājies ar Ēriku un vienojušies par darījumu, bet pirkums noticis pēc atgriešanās Latvijā. Sākotnēji “Ķiermelēm” piederēja liela zemes platība, bet jaunie saimnieki no tās sev atstāja astoņus hektārus.
“Kad nopirkām, šeit viss bija pilnībā ieaudzis zālē, pagalms — krūmos,” stāsta Artūrs. Viens no viņu puikām piebilst, ka arī čūsku bijis daudz — zalkšu un odžu. Šogad neesot nevienas.
“Bija šaubas, arī tagad nereti tās uzrodas, bet toreiz bija sajūta — jāpērk. Man vislielākās bažas bija par dzīvojamās ēkas kārtību. Saimes istabā grīda vēl kaut cik laba, bet citās — no mitruma sienas un grīdas bija uzburbušas,” stāsta Sintija. Vēlāk gan secinājuši, ka nesošās konstrukcijas joprojām ir labas. Artūrs esot liels entuziasts, un viņam patīkot strādāt ar koku. Šajā vasarā uzklājis lubiņu jumtu klētij, pagājušajā vasarā atjaunojis malkas šķūni un tam uzklājis jumtu. Nākamajā pavasarī plānots labot klēts pamatus. Līdz šim Artūrs izticis bez palīgiem, visu paveicis savām rokām. Remontējot kultūras pieminekli, visi remonti jāsaskaņo ar Kultūras pārvaldi. Tāpēc pieaicināts arhitekts, kurš ēku izpētījis un devis atzinumu, kas un kā būtu remontējams.
Kosmiska maksa par elektrības pieslēgšanu
Abiem lielāko dzīves laiku aizņem dēlu Aleksandra un Arnolda audzināšana un algotais darbs, tāpēc “Ķiermelēm” var pievērsties svētku dienās un nedēļas nogalēs. Papildus ēku atjaunošanai un apkārtnes iekopšanai aizrāvušies ar zemeņu audzēšanu. “Darba ļoti daudz, bet ticam, ka visu varēsim,” saka Sintija. Ideja par zemenēm nākusi pagājušajā rudenī. Lai ne tikai pļautu lielās platības, bet no tām gūtu arī kādu labumu. Lai ēkas atjaunotu, nepieciešama diezgan liela nauda, tāpēc cilvēkiem, kuri brauc skatīties seno sētu, piedāvā iegādāties ogas. Nākamajā gadā līdzās zemeņu dobēm stādīs ķiplokus. Zemes apstrādei un citiem lieliem darbiem neiztikt bez atbalsta no malas. Dārzu uzart, zāli nopļaut un ko citu padarīt lūdz Sintijas vecākiem, kas dzīvo netālu.
Šī gada 11. oktobrī notiks liels pasākums — ““Ķiermeļu” sētas atdzimšana’’. Tam piešķirts Aizkraukles novada pašvaldības finansējums. Lai varētu piedalīties konkursos, nodibināta biedrība, kurā ir Sintija un Artūrs. Biedrība šogad piedalījās Kultūras mantojuma pārvaldes izsludinātajā konkursā, un iegūti līdzekļi dzīvojamās mājas jumta seguma atjaunošanai. Darbiem jāsākas jau šajā mēnesī.
Mājai nav vienas no citkārt ļoti ierastām sadzīves lietām — elektrības. Tas gan nebiedējis saimniecību iegādāties. Tagad elektroierīces darbina ar ģeneratoru un saules paneļiem. Vakaros istabās iededz petrolejas lampu. Atvaļinājuma laikā, kad te dzīvo vairāk nekā mēnesi, telefonu lādēšanai un citām mazām lietām izmanto portatīvos akumulatorus. “Pilnai laimei” arī mobilā telefona zona un interneta signāla pārklājums esot švaks. Interesējušies, cik naudas vajadzētu, lai elektrību mājai pieslēgtu. “Latvenergo” atbildējis, ka pietiktu ar 87 tūkstošiem eiro. Artūrs skaidro, ka elektrības līnija līdz mājai ir, bet, Latvijai atgūstot neatkarību, tā nonākusi “bezsaimnieka mantas” statusā. Tāpēc vecais saimnieks Ēriks visus šos gadus to uzturējis ar vietējo elektriķu un paša spēkiem. Pēc vētrām, kad vadi mēdza nokrist, viņš gājis ar garu kārti un tos licis vietā. Kļūstot vecākam, tas bijis par grūtu, tāpēc pieņemts lēmums īpašumu pārdot. Pirms mājas pārdošanas tai bija pieteicies Brīvdabas muzejs. Pārvešanai iebildusi Kultūras mantojuma pārvalde, sakot, ka ēkām jāpaliek tur, kur tās stāv. “Kad te atbrauc draugi un radi, pirmais, ko jautā — kur varam salikt produktus? Skaidrs, ka ledusskapja šeit nav,” stāsta Sintija.
Problēmas ir arī ar ūdeni. Vecajai akai ir koka grodi, tie daļēji sapuvuši, bet ūdens akā daudz. Vasarā Artūrs aku izsūknējis, gribējis atjaunot, bet pāris dienās tā atkal bijusi pilna. Zemeņu laistīšanai ūdeni ņemot no netālās Cēzītes upes.
Plēsējs jāmeklē ar uguni
Vasaras beigās, atgriežoties mājās Salaspilī, ne Sintija, ne Artūrs nav noilgojušies pēc pilsētas dzīves. To gan nevar teikt par dēliem. Lai gan arī viņi pamazām pierod un atrod te paši sev nodarbošanos. Pirmajā vasarā gan pat nenākuši mājā, bijis bail palikt vieniem.
Vai nākotnē ģimene te varētu dzīvot visu gadu? Abi saimnieki saka — varbūt. Pašlaik par to nedomā, plūst līdzi laikam, dzīvo šeit un tagad. Pārsteigumu šeit netrūkst. Piemēram, remontējot klēti, zem grīdas atrastas māla trauku lauskas. Tās savāktas, un keramiķe Anda Svarāne izveidojusi trauku kopijas. Visus traukus — šķīvjus, bļodas, krūzes, krūkas — rotā autentiski Sēlijas puses zīmējumi. Anda Svarāne savukārt sadarbojas ar Nacionālā Vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta pētnieci Baibu Dumpi, kas nodevusies “Ķiermelēs” atrasto trauku pētīšanai. Tāpēc 11. oktobrī pulksten 13 Anda Svarāne šeit pievienosies ar savu projektu “Galda klāšana” un kā pamatu izmantos atjaunotos māla traukus. Būs zupa un sēļu ēdieni, folkloras grupa “Vilcenes”.
Māju saimnieki man rāda vairākas fotogrāfijas, kurās redzami bijušie “Ķiermeļu” iedzīvotāji. Vienā no tām skatāma saimes istaba, kurā sarunājamies. Redzami vairāki cilvēki, vieni sēž pie galda, kāda sieva pie vērpjamā ratiņa. Spriežot pēc priekšmetiem un apģērba, attēls uzņemts ļoti sen. Artūrs saka, ka, iespējams, pirms simts gadiem. Kādā citā fotogrāfijā pie sienas ir kalendārs, un tas rāda 1919. gadu. Ratiņš, kurš redzams fotogrāfijā, joprojām ir tepat, arī gultas. Citā bildē redzams, ka mājai apkārt bijis zedeņu žogs. Tagad no tā palicis mazs fragments. Kādā citā fotogrāfijā lielā rijas ēka. Bildēs redzams, ka mājas apkārtnē nav lielu koku. Tolaik zeme bijusi apstrādāta un apkārtnē bijis daudz māju. To pamatus un manteļskursteņus, mežā ieaugušus, Artūrs atradis pastaigu laikā.
Par Artūra apņēmību darboties “Ķiermelēs” var tik pabrīnīties. Ja pašlaik jumta lubiņas ir pirktas, nākotnē tās apņēmies gatavot pats. Turklāt meklējis pa visu Latviju rasējumu ar roku darbināma lubiņu plēsēja izgatavošanai. Neatradis. Toties atrasta šāda ierīce. Turklāt tā bijusi no šejienes uz Brīvdabas muzeju aizvestās rijas bēniņos. Tagad sarunāts speciālists, kurš ierīci uzrasēs un nākamajā gadā no rasējuma gatavos jaunu lubiņu plēsēju.
Gaida savu sapņu verandiņu
Atgriežos pie jautājuma — kāpēc te, laukos? Sintija saka: ‘‘Varbūt ir tā, ka vieta izvēlējās mūs.” Artūrs piebilst — varbūt senču gari aicināja. Te ir klusums, var brīvi izpausties. “Es uzaugu vecmammas un vectēva saimniecībā Rīteros. Tā bija liela — graudi, govis, cūkas. Tagad, kad gandrīz divdesmit gadu nodzīvots Pierīgā, šī ir vieta, kur patīk būt,” saka Artūrs. Ziemā, kad tīrījis grāvmalu, redzējis lūša pēdas. Pērn vasarā, kad mainījis šķūņa jumtu, krēslā, ap vienpadsmitiem vakarā, pamanījis, ka pa ceļu aizskrien divi vilki. “Vasarā, kad agri pamostos un gatavoju kafiju, dārzā jau ir stirnas. Tiklīdz iznāku laukā, viņas aizskrien,” saka Sintija.
Senāk mājas goda durvis bija dienvidu pusē, kur ābeļdārzs un tagad sabrukusī verandiņa. Sintija saka, ka ļoti gaida, kad Artūrs pieķersies tās atjaunošanai. “To es gaidu vairāk par visu. Tā ir mana sapņu verandiņa,” saka Sintija.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.
