Aizkraukles pagasta “Mežmaļu” māju apkārtne no visām pusēm pamazām apaug ar savdabīgu mežu. Tas, rudenim tuvojoties, kļūst iesārts, un drīz vien saimnieki daļai koku nozāģēs zarus, sasaldēs un nokratīs no tiem mazās skābenās smiltsērkšķu ogas.
Kokus nekratīs
Andai un Staņislavam Šurpickiem ap “Mežmaļiem” pieder 9 hektāri zemes. Nosprieduši, ka tik vien ir par maz, lai nodarbotos ar lopkopību vai audzētu kartupeļus. Ja vēlas pelnīt, kartupeļi jānovāc ar tehniku, kas nebūt nav lēta, bet ar rokām šo platību apstrādāt nereāli. Tādēļ domājuši par netradicionālu saimniekošanu, piemēram, upeņu audzēšanu, bet arī tam nepieciešama tehnika, līdz ar to lielas investīcijas. Eiropas audzētāju pieredze liecina, ka līdzīgi kā kartupeļus arī upenes izdevīgi audzēt ļoti lielā platībā un ražas novākšanai izmantot kombainu. Kāds Staņislava paziņa, kurš jau audzējis upenes, savu izvēli rūgti nožēlojis, un viņa negatīvā pieredze bija noteicošā, lai “Mežmaļos” šo nodarbi neizvēlētos.
Šis ir jau trešais gads, kopš no Aizkraukles puses smiltsērkšķu kravas nonāk Rīgas ostā un tālāk Zviedrijā. Anda teic — smiltsērkšķi ir skaisti, un, aplūkojot fotogrāfijas internetā, kur sulīgu ogu pilnie zari smagi noliekušies, viņa iedvesmojusies audzēt tieši šīs ogas. Latvijā profesionālā līmenī tās audzē mazāk kā divdesmit gadu.
Tāpēc nav precīzas informācijas par pareizāko audzēšanas un apstrādes tehniku. Katrs meklē savu ceļu. Anda stāsta, ka sākumā selekcionāru mērķis bijis radīt ogu ar trauslu kātiņu, lai ražu novāktu, kratot koku, bet, tirgū nonākot jaudīgām saldējamajām iekārtām, šo ideju atmeta.
Raksta turpinājumu lasiet laikraksta 11. augusta numurā
