Bezsaimnieku dzīvnieki, pārsvarā kaķi, ir bijuši un būs. Jo īpaši valstīs, kas ir Eiropas nomalē, tajā skaitā Latvijā. Teiciens, ka kaķim ir deviņas, citās kultūrās septiņas vai sešas dzīvības, nav no zila gaisa ņemts. Viņi ir izdzīvošanas meistari ar evolūcijas laikā dažādām ekstrēmām situācijām pielāgojušos ķermeni. Turklāt latviešu folklorā kaķis izsenis bijis mīlēts, aprūpēts, personificēts ar cilvēku. Cik bezsaimnieka kaķu ir Latvijā šobrīd, nav zināms. Pirms desmit gadiem Rīgā viņu bija ap 200 tūkstošiem. Labdarības fonda “Sofi” aprēķini rāda, ka divi nesterilizēti kaķi un viņu pēcnācēji septiņu gadu laikā var radīt līdz 420 000 kaķu. Šis aprēķins balstīts uz šādiem faktiem: kaķi var sākt vairoties no sešu mēnešu vecuma, gadā radīt vidēji 1,5 metienus ar vidēji četriem kaķēniem katrā. Ja runa ir par bezsaimnieka kaķiem, jāņem vērā, ka liela daļa kaķēnu neizdzīvo, tādējādi to skaits realitātē atšķiras no matemātiskiem aprēķiniem. Tomēr tāpat tas būs aptuveni no simts līdz pat pieciem tūkstošiem kaķu septiņu gadu laikā.
Projektā, kas finansējumu rod no Latvijas Mediju atbalsta fonda, reģionālie mediji pētīja pašreizējo situāciju dažādās Latvijas vietās. Metodes, kā cīnās ar klaiņojošo dzīvnieku problēmu, ir ļoti atšķirīgas. Kas vienā vietā esot aizliegts, citā — normāla prakse.
Biedrība nepiekopj eitanāziju
Kamēr diskusijas par klaiņojošiem dzīvniekiem Latvijā saasinājuši traģiskie notikumi Bauskas novadā, tikmēr Alūksnes novads demonstrē salīdzinoši veiksmīgu un humānu problēmas risināšanas modeli. Šeit klaiņojošu dzīvnieku jautājums jau vairākus gadus netiek uzskatīts par akūtu problēmu, pateicoties efektīvai sabiedrisko iniciatīvu un pašvaldības atbalsta sinerģijai.
Alūksnes puses veiksmes centrā ir biedrība “Astes un Ūsas”, kas jau 14 gadus pilda ne tikai patversmes funkcijas, bet arī aktīvi strādā pie sabiedrības izglītošanas. Būtiski, ka biedrība savā darbībā nepiekopj dzīvnieku eitanāziju vietas trūkuma dēļ. Biedrības vadītāja Elīna Dambe skaidro, ka patversme, kurā ir vietas 20 suņiem un 40 kaķiem, šobrīd ir pilna, tās kapacitāte ļauj uzņemt tikai klaiņojošus bezsaimnieku dzīvniekus. Viņa uzsver, ka patversme nevar pieņemt mājdzīvniekus, no kuriem saimnieki vēlas atteikties, piemēram, pārvākšanās vai radinieka nāves gadījumā — par tiem jārūpējas pašiem mantiniekiem.
Kā labais piemērs cilvēka atbildībai ir alūksnietis Alvits Grīvnieks, kurš divos savos īpašumos pilsētā rūpējas par 12 kaķu saimi. Viņa ‘‘kaķu ēra’’ sākusies, kad pieklīduši dzīvnieki no likvidētas katlu mājas un izformētas kaimiņu kaķu kolonijas. Viņš formulē nerakstīto likumu: “Staigā garām, klīst pa pagalmu, ikdienā redzi, kļūst žēl, sāc barot, un, tiklīdz to dari, kaķis ir tavs!” Visi viņa kaķi ir par paša līdzekļiem sterilizēti, ko palīdzējusi organizēt biedrība “Astes un Ūsas”. Seniors atzīst, ka dzīvniekiem naudu neskaita, mēnesī barībai un aprūpei tērējot no diviem līdz trīs simtiem eiro. Viņš arī apliecina, ka situācija pilsētā krasi uzlabojusies: “Nezinu, vai cilvēki kļuvuši atbildīgāki, bet “Astes un Ūsas” daudz darījušas situācijas uzlabošanā”.
Šī sadarbība ir atslēga. E. Dambe uzsver, ka klaiņojošo dzīvnieku problēma novadā nav akūta tieši veiksmīgas biedrības, pašvaldības un sabiedrības kopdarbības dēļ. Pašvaldība pilnībā apmaksā klaiņojošo dzīvnieku sterilizāciju (kas izmaksā 30—60 eiro), vakcināciju, čipēšanu un biedrības izbraukumus dzīvnieku noķeršanai. E. Dambe tieši norāda uz pašvaldības atbalsta nozīmi: “Mums pašvaldība nekad nav atteikusi — ja vajag, brauciet, sterilizējiet, dariet.” Tā rezultātā pēdējās lielās kaķu kolonijas pilsētā ir likvidētas, un sterilizētos kaķus var atpazīt pēc marķējuma ausī. Biedrība tagad apkalpo arī Gulbenes novadu, taču E. Dambe atzīst, ka tur sadarbība vēl ir ‘‘autiņos’’ un klaiņojošu kaķu ir daudz vairāk.
Panākumus apstiprina arī Alūksnes novada pašvaldības policija. Inspektors Gints Teterovskis apliecina, ka ziņojumu skaits par klaiņotājiem pēdējos gados ir krietni mazinājies — šogad bijuši tikai trīs gadījumi par klaiņojošiem suņiem.
Lai gan situācija ir stabila, patversmes ikmēneša darbībai nepieciešams vairāk nekā tūkstotis eiro. Milzīgu atbalstu sniedz depozīta sistēma. E. Dambe atklāj, ka par ziedojumiem no nodotajām pudelēm biedrība ‘‘reāli izvelk’’, spējot samaksāt komunālos rēķinus, algu un neikdienišķos veterinārārsta pakalpojumus.
Tomēr parādās jaunas problēmas. Inspektors Teterovskis uztraucas par cilvēkiem, kas mēģina atbrīvoties no 10—15 mēnešus veciem šķirnes kucēniem, kad apjautuši reālo atbildības nastu. Viņš pat ierosina apsvērt suņu skolu kā obligātu prasību visiem jauno suņu saimniekiem.
Policijas var aizdot būri
Savukārt Gulbenes pusē jautājums par bezsaimnieku kaķiem, kas dzīvo pilsētvidē, rada pretrunīgu iedzīvotāju reakciju un izraisa savstarpējus strīdus. Sabiedrība ir sadalījusies divās nometnēs: vieni kaķus regulāri baro, kamēr citi šādu rīcību nosoda. Lai gan daži dzīvnieku mīļotāji paņem kādu kaķi mājās, vairums minku tomēr klaiņo un pielāgojas izdzīvošanas apstākļiem līdz mūža galam. Tas pilsētā noved pie nekontrolētas dzīvnieku vairošanās un kaķu koloniju veidošanās.
Lai gan Dzīvnieku aizsardzības likums paredz klaiņojošo dzīvnieku uzraudzību un pat teorētiski atļauj turēt dzīvojamo māju tuvumā sterilizētu un iezīmētu (čipētu) bezsaimnieka kaķi, ja tiek nodrošināta tā labturība, realitātē Gulbenē situācija ir citāda. Reti kurš ielas kaķis pilsētā ir sterilizēts, nemaz nerunājot par vakcināciju pret trakumsērgu vai čipēšanu.
Gulbenes novada pašvaldības policijas priekšnieks Mārtiņš Didrihsons-Linards skaidro, ka policija pati kaķus neķer. To dara iedzīvotāji, kuriem policija pret parakstu var aizdot būri dzīvnieka noķeršanai. Pašvaldība apmaksā klaiņojošo kaķu sterilizāciju pie diviem vietējiem veterinārārstiem, taču šim mērķim piešķirtais finansējums ir ierobežots. Galvenais algoritms ir ‘‘noķer—sterilizē—atlaid’’. Tādā veidā vairs nevairojas dzīvnieki un neveidojas kaķu kolonijas, norāda M. Didrihsons-Linards.
Gulbenes dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepaiņu draugu klubs” vadītāja Ira Žeigura uzsver, ka galvenais ir ielas kaķu sterilizācija. Viņa aicina tieši tos cilvēkus, kuri regulāri baro ielas kaķus, uzņemties atbildību. Tā kā dzīvnieki ir pie viņiem pieraduši, tieši barotājiem ir visvieglāk kaķenes sagūstīt un nogādāt sterilizācijai par pašvaldības naudu. Biedrība šim nolūkam var piedāvāt būri. Pēc operācijas veicējiem pašiem jāuzņemas dzīvnieka aprūpe, un tikai pēc atveseļošanās tas jānogādā atpakaļ dabiskajā vidē. Savukārt no ielas paņemtiem kaķēniem I. Žeigura garantē iespēju tos nogādāt Alūksnes dzīvnieku patversmē, par ko arī samaksās pašvaldība. Tomēr viņa atzīst, ka praksē pēc šāda ideālā scenārija rīkojas reti kurš, lai gan ir arī pašaizliedzīgi piemēri, kad kāda sieviete pati noorganizējusi četru kaķeņu sterilizāciju.
Nemēģināt ķert mežonīgus kaķus
Jēkabpils laikraksts “Brīvā Daugava” vēsta, ka laiks, kad Jēkabpils ielās varēja sastapt izkāmējušu suņu barus, ir pagājis. Pateicoties dažādām aktivitātēm, šķietami samazinājies arī bezsaimnieka kaķu skaits. Lai gan klīstošo dzīvnieku problēma pilsētā un novadā joprojām nav pilnībā atrisināta. Tā nav tikai emocionāla problēma — aiz tās slēpjas stāsti par pamestiem mājdzīvniekiem, nekontrolētu vairošanos un cilvēku bezatbildību, kas kopumā ietekmē sabiedrības drošību, vidi un pašu dzīvnieku labturību.
Problēmas nopietnību apliecina vairāki aspekti. Klaiņojoši dzīvnieki var apdraudēt cilvēkus. Jēkabpils reģionālās slimnīcas uzņemšanas nodaļas vadītāja Ilze Bikova apstiprina, ka nodaļā regulāri nonāk cilvēki ar suņu kostām brūcēm, kas prasa ne tikai pārsiešanu, bet bieži arī antibiotiku kursu un potes pret trakumsērgu vai stingumkrampjiem. Viņa arī brīdina nemēģināt ķert mežonīgus kaķus, jo ‘‘arī kaķa skrāpējumi var būt ļoti bīstami, tie var radīt infekciju’’. Papildus tam, dzīvnieki pārnēsā slimības un apdraud citus dzīvniekus. Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvis Gunārs Rubins norāda, ka samērā bieži nākas izmeklēt gadījumus, kad suņi sakož citus suņus.
Galvenā nasta šīs problēmas risināšanā gulstas uz pašvaldības un tās uzturētās dzīvnieku patversmes pleciem. Patversmi apsaimnieko SIA ‘‘Jēkabpils pakalpojumi’’, un līgums ar pašvaldību par šiem pakalpojumiem gadā pārsniedz 80 tūkstošus eiro bez PVN. Raksta tapšanas brīdī patversmē mitinājās 80 kaķi un 22 suņi. Patversmes kopēja Tatjana Moisejenkova stāsta, ka īpaši rudenī ir liels kaķēnu pieplūdums. Cilvēku bezatbildība ir galvenais iemesls, un izplatītākie stāsti ir par to, ka ‘‘kaķi pieklīduši, atraduši tos bēniņos vai šķūnītī’’, vai arī ‘‘ģimene dodas uz ārzemēm”, “bērnam ir alerģija’’. Viņa gan norāda uz atšķirību — pilsētā klaiņojošajiem suņiem pārsvarā ir saimnieki, kas vienkārši nepilda savus pienākumus, kamēr mežonīgie kaķi tiek sterilizēti un atlaisti.
Būtisks aspekts ir ziedojumu loma. Iedzīvotāju ziedojumi ļauj patversmei nodrošināt dzīvnieku uzturēšanos ilgāk par likumā noteiktajām 14 dienām.
Patversmē ir dzīvnieki, kas tur mīt pat gadiem. Patversmes veterinārārste Vineta Stašāne kliedē mītu par eitanāziju pēc divām nedēļām, uzsverot, ka nezina nevienu patversmi Latvijā, kas tā rīkotos. Pēc 14 dienām patversme kļūst par dzīvnieka juridisko īpašnieku. Iemidzina tikai agresīvus, nesocializējamus vai nāvējoši slimus un smagi cietušus dzīvniekus, lai izbeigtu to mokas.
Kā galvenie risinājumi tiek minēta sterilizācija un reģistrācija. V. Stašāne atzīst, ka, lai arī laukos situācija vēsturiski bijusi sliktāka, tagad arī tur cilvēki aktīvi sterilizē kaķenes. ‘‘Tā ir operācija, kas ir izplatīta un pieejama, un tiek veikta daudz biežāk nekā pirms pieciem vai desmit gadiem,’’ viņa saka. Šajā darbā iesaistās arī biedrība “Par ķepām”, tās brīvprātīgā Skaidrīte ķer bezsaimnieka kaķus, un “Jēkabpils pakalpojumi” sedz to sterilizācijas izmaksas. Viņa atzīst, ka kaķu skaits ir samazinājies, lai gan problēmzonas, piemēram, “Dolomīta” vasarnīcās, joprojām pastāv.
Joprojām pastāv konflikti par kaķu barošanu un patvērumu. Pilsētā ir uzstādītas 18 kaķu mājas. Skaidrīte uzskata, ka tās ir vajadzīgas civilizētai barošanai, taču pašvaldībai nav datu par to lietderību, un nav skaidrs, cik daudz tās izmanto bezsaimnieka un cik — saimnieku kaķi. Otrs konflikts ir par daudzdzīvokļu māju pagrabiem. SIA “JK namu pārvalde” valdes loceklis Jānis Antonovs stāsta, lai gan lūkas tiek slēgtas, daži cilvēki tās regulāri atlauž, lai kaķi tiktu iekšā. Tas rada netīrību un tiešus zaudējumus iedzīvotājiem, jo kaķi “bojā apkures cauruļu siltumizolāciju un tādējādi palielina iedzīvotāju rēķinus par apkuri”.
Arī kontrole ir problemātiska. Jēkabpils pašvaldības policijas priekšniece Inga Logina ir tieša: suņiem, ar kuriem policijai ir darīšana, “viennozīmīgi, (..) ir saimnieki”. Policija cenšas pārbaudīt čipus, lai suņus atdotu saimniekiem, un var sodīt par nereģistrēšanu, taču laukos reti kurš suns ir reģistrēts.
Problēmas risināšana atstāta pašplūsmā
Laikraksts “Bauskas Dzīve”, aplūkojot situāciju, kas krasi atšķiras no Jēkabpils un Gulbenes, raksta — tā ir pilnīga sistēmas paralīze. Bauskas novadā klaiņojošo kaķu problēmas risināšana ir pilnībā atstāta pašplūsmā. Galvenā problēma ir tā, ka pašvaldība kopš aprīļa nav spējusi iepirkuma konkursos atrast pakalpojuma sniedzēju, kas nodarbotos ar dzīvnieku izķeršanu. Šis sistēmas sabrukums ir skaidri redzams statistikā: ja pērn tika noķerti 114 kaķi, tad šogad — tikai deviņi.
Šī vakuuma dēļ viss smagums gūlies uz dažu pašaizliedzīgu brīvprātīgo pleciem, kuri situāciju risina par saviem līdzekļiem. “Bauskas Dzīve” stāsta par brīvprātīgo Terēzi, kura piestrādā otrā darbā, lai spētu apmaksāt izglābto kaķēnu ārstēšanu un barošanu, un pensionāri Ilzi, kura no savas naudas apmaksāja dārgu operāciju smagi savainotam runcim.
Absurdākais šajā situācijā ir tas, ka šie glābēji nesaņem atbalstu, bet gan saskaras ar nosodījumu. Vārdi Terēze un Ilze rakstā izmantoti kā segvārdi, jo viņas baidās no apkārtējo un pat pašvaldības nosodījuma. Kā trāpīgi saka Ilze: “Beigās tu jūties vainīgs par visu, par to, ka Bauskā ir kaķi, ka pašvaldībai jāslēdz līgums un jātērē nauda!” Kad brīvprātīgie zvana pašvaldības policijai, viņiem parasti atbild “jātiek galā pašu spēkiem” vai “jāstāv rindā”.
Tikmēr pašvaldības vadība atbildību noveļ uz iedzīvotājiem. Novada domes izpilddirektors Ivars Romānovs neveiksmīgos konkursus skaidro ar to, ka tas esot “ļoti specifisks bizness” un uzsver, ka “vairāk būtu jāmāca sabiedrība, nevis pašvaldība, kā tai būtu jāstrādā”.
Vienlaikus vietējie veterinārārsti norāda uz acīmredzamu, bet ignorētu risinājumu. Viņi ir vienisprātis, ka vienīgais veids, kā cīnīties ar cēloni, ir programma “Noķer, sterilizē, atlaid”. Veterinārārste Ieva Apšāne-Muceniece atzīmē, ka Bauskas novada pašvaldība, atšķirībā no citām, kaķu sterilizēšanā līdz šim nav piedalījusies. Turklāt ārsti norāda, ka pašvaldība varētu ievērojami samazināt izmaksas, ja dārgo “ķērāju” vietā no citām pilsētām slēgtu līgumus par medicīniskajiem pakalpojumiem ar vietējām klīnikām, taču šādi piedāvājumi līdz šim tikuši ignorēti .
Tikai kopš oktobra sākuma paš-
valdība ir radusi pagaidu risinājumu, noslēdzot īstermiņa līgumus ar “Dzīvnieku glābšanas biedrību” un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti par pakalpojumiem. Šis Bauskas gadījums ir ļoti spilgts piemērs tam, kas notiek, ja pašvaldība pilnībā izstājas no procesa un atstāj problēmu uz brīvprātīgo pleciem, kuri par savu labdarību vēl tiek kaunināti.
Cīņa par labturību vai iepirkumiem?
Šo problēmu pētīja arī “Latvija Avīze”. Tās raksts zīmē kopējo ainu Latvijā, un tā ir drūma: lai gan likumu netrūkst, uzraugošās iestādes netiek galā ar saviem pienākumiem, un sabiedrības atbildības līmenis joprojām ir zems. Patversmes ir pārpildītas, un pērn tajās nonāca gandrīz desmit tūkstoši dzīvnieku. No tiem 883 tika iemidzināti. Īpaši izceļas Kurzemes reģions, kur 2024. gadā tika iemidzināti 34 % no visiem patversmju apritē nonākušajiem dzīvniekiem, kas ir šokējošs rādītājs. Raksts analizē trīs galvenos sistēmiskos problēmu blokus: jauno likumu radīto haosu, vispārējo kontroles trūkumu (īpaši čipēšanā) un cīņu ar sekām, nevis cēloņiem.
Viens no galvenajiem raksta fokusiem ir jaunās likuma normas, kas stājās spēkā šogad un nosaka — visām nevalstiskajām organizācijām, kas sistemātiski izmitina dzīvniekus un nodod tos adopcijai, obligāti jāreģistrējas Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) kā patversmēm. Šī prasība ir radījusi milzīgu krīzi Dienvidkurzemes novadā, kas ir labs piemērs likumdošanas nepārdomātībai.
Vienīgā reģiona patversme, biedrība “Liberta” Priekulē, jauno prasību dēļ bija spiesta pārtraukt jaunu dzīvnieku uzņemšanu. Kā skaidro tās vadītāja Ildze Saulīte, viņi jau bija procesā, lai būvētos atbilstoši vecajām prasībām, bet likums mainījās, un “mums pašiem viss jāpārtaisa”. Rezultātā biedrība, kas gadā adopcijai nodeva ap 200 dzīvnieku, tagad ir paralizēta, un novadā ir radies “pamatīgs haoss” ar klaiņojošiem dzīvniekiem un grūsnām kaķenēm. Ildze Saulīte ir ļoti kritiska, norādot, ka jaunais regulējums skar tikai tās organizācijas, kurām ir īpaši pielāgotas telpas, kamēr “biedrības, kas darbojas privātmājās vai dzīvokļos, var turpināt strādāt kā iepriekš”. Kamēr “Liberta” pārbūvējas, pašvaldībai nācās slēgt pagaidu līgumu ar kaimiņu — Kuldīgas novada — biedrību “Nika”.
Šeit raksts atklāj fundamentālu viedokļu sadursmi par šī likuma jēgu. Biedrības “Nika” vadītāja Inese Laukšteine (kura reģistrējās PVD brīvprātīgi jau sen) uzskata, ka jaunais regulējums ir labs, jo tas “disciplinējis” aktīvistus un liek visiem nodrošināt standartu — nodot adopcijai jau sterilizētus, vakcinētus un čipētus dzīvniekus.
Pilnīgi pretēju viedokli pauž biedrības “Dzīvnieku SOS” vadītāja Gita Grantiņa. Viņasprāt, runa nav par dzīvnieku labturību, bet gan par naudu: “Manuprāt, šie grozījumi vairāk ir saistīti tieši ar tiesībām iesaistīties iepirkumos (…). Tā vairāk ir cīņa par iepirkumiem, nevis par dzīvnieku labturību”. Viņa norāda, ka jaunās prasības ir finansiāli nepaceļamas daudzām biedrībām un valsts, pamesto dzīvnieku skaitam esot tik milzīgam, vienkārši rada neizpildāmus standartus.
Likums uz papīra
“Latvijas Avīzes” raksts skaidri parāda, ka lielākā problēma nav likumu trūkums, bet gan tas, ka tie “reālajā dzīvē nestrādā”. Vissmagākā izgāšanās ir obligātā suņu čipēšana, kas ir spēkā jau kopš 2017. gada. Skaitļi ir nepielūdzami: “Liberta” lēš, ka no 50 pērn uzņemtajiem suņiem čipēts bija tikai viens; “Nika” vērtē, ka 80% suņu joprojām nav čipēti (reidā Kuldīgas novadā no 52 suņiem čipēti bija 12); Rēzeknes patversmē apzīmēts ir tikai viens no desmit suņiem.
Aizbildinājumi ir vairāki. Pirmkārt, nav kontroles. PVD pārstāve skaidro, ka kontrole ir pašvaldības ziņā, bet pats PVD pārbauda tikai tad, ja saņem sūdzības. Inese Laukšteine piebilst, ka cilvēki, “īpaši lauku apvidos, tā arī pasaka — nedomāju, ka mani kāds pieķers”. Otrkārt, tās ir izmaksas — daudzi to finansiāli nevarot atļauties.
Līdzīgs absurds parādās arī jaunajā kaķu čipēšanas prasībā (spēkā kopš pērnā jūlija). Likumā ir izņēmums — nav jāčipē mājas kaķi, kas neiziet no telpām. “Libertas” vadītāja Ildze Saulīte par to ir sašutusi: “Bet kuri kaķi tad visbiežāk pazūd, nonāk patversmēs (…)? Tie ir tieši šie kaķi, kuri nekad “neiziet laukā”, bet mistiskā veidā mēdz nokrist no balkona, izkrist pa logu vai izlavīties pa neaizvērtām durvīm.”
Sterilizācija un eitanāzijas paradokss
Raksts atgriežas pie problēmas saknes — nesterilizētiem dzīvniekiem. Pat tad, ja biedrības veic milzu darbu, tas ir bezjēdzīgi, ja turpinās cilvēku bezatbildība. Inese Laukšteine to sauc par “cīņu ar vējdzirnavām”. Viņa min piemēru Brocēnos, kur pēc 300 kaķu sterilizēšanas “nākamajā vasarā pilsēta atkal jau esot bijusi pilna ar kaķēniem”. Kāpēc? Jo “viss šis “jaunais iesaukums” ir nācis no privātpersonām — tie ir viņu izmestie, nesterilizētie kaķi”. Arī Ildze Saulīte rezumē: “Mūsu sabiedrība diemžēl nav nobriedusi. Šobrīd notiek cīņa ar sekām, nevis ar to cēloni”.
Visbeidzot raksts pievēršas pretrunīgajai eitanāzijas tēmai. Likums nosaka, ka pēc 14 dienām patversme kļūst par dzīvnieka īpašnieku un var lemt tā likteni, tostarp nogalināt. Gita Grantiņa situāciju raksturo skarbi: “Patversmes, kurās cilvēki darbojas tiešām no sirds, ir pārpildītas. Bet ir arī patversmes, kuras midzina dzīvniekus, tāpēc arī tās ir pustukšas.”
Taču šeit parādās paradokss. Visas rakstā aptaujātās patversmju (“Liberta”, “Nika”, Rēzeknes) pārstāves kā viena apgalvo, ka ievēro “nenogalināt” principu un iemidzina dzīvniekus tikai galējas nepieciešamības gadījumā — smagas slimības vai nelabojamas agresijas dēļ. “Nikas” vadītāja pat apgalvo, ka adopcija rit pilnā sparā un patversmē esošajiem 70 kaķiem drīz atradīs mājas.
Pērn Latvijā kopumā eitanazēti 883 dzīvnieki. Kurzemē, no kurienes nāca “Libertas” un “Nikas” piemēri, situācija ir katastrofāla — pērn tur iemidzināti 367 kaķi, kas ir gandrīz tikpat, cik adoptēti (397). Šī statistika nepārprotami norāda, lai gan dažas biedrības cīnās par katru dzīvību, kaut kur Kurzemē (un arī citur Latvijā) ir patversmes, kas problēmu risina ar letālu injekciju, klusi un masveidā. Šī analīze parāda, ka problēma ir daudz dziļāka par vienkāršu kaķu skaitu pagrabos. Tā ir sistēmisks haoss likumdošanā, hroniska kontroles trūkuma, sabiedrības bezatbildības un, iespējams, slēptas, statistiski pierādāmas eitanāzijas politikas sajaukums atsevišķos reģionos.
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild “Staburags”.
