Galdniecība ir ne tikai Ingus Baltā aizraušanās, bet pēdējos deviņus gadus arī viņa pamatnodarbošanās. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka tā joprojām ir perspektīva joma, lai paplašinātos, tāpēc Aiviekstes pagasta Krievciemā uzbūvēta sava darbnīca.
Jauna pieredze
Savulaik Ingus sācis strādāt kā individuālā darba veicējs, bet vēlāk izveidojis uzņēmumu “Ražots Godiņos”. Visus šos teju desmit gadus viņš darbojies mājas pagalmā, bet aizvadītā lietainā vasara bija kā “pēdējais piliens” — vajag telpas.
Ar ģimenes atbalstu ēkas būvniecībai piesaistīts Eiropas Savienības fondu līdzfinansējums projektam “Ēka koka konstrukciju ražošanai”, kas viņam ir jauna pieredze. Ingus atzīst, ka tiem, kuri ikdienā nenodarbojas ar projektu īstenošanu, šis process nav vienkāršs, tāpēc labi, ka ir palīgi. Laika ziņā gan tas bija liels ieguvums, jo ēka tapa pāris mēnešos, radot iespēju drīz sākt strādāt. Tagad viņam ir ne tikai ērtas darba telpas, bet arī savs kabinets, kur pieņemt klientus un strādāt ar dokumentāciju. Un galvenais — darbnīca devusi neatkarību no laika apstākļiem un sezonas, vairs nav jāgaida siltākas un saulainākas dienas, kad var darboties.
Vienādu lietu nav
Ingus atzīst, ka koks joprojām ir viens no pieprasītākajiem materiāliem. Plašajā angārā top terases, nojumes, suņu voljēri, pa kādai “sirsniņmājai”, pat smēķētavas un citas lietas. Katrs darbs ir individuāls projekts, pielāgots konkrētajai vietai un saimnieku vēlmēm.
“Divu vienādu darbu praktiski nav, vienīgi atsevišķas lapenes, kurām esmu izstrādājis savu projektu. Mainās vien izmēri, krāsa, jumta segums un slīpums, lai būve iederētos konkrētajā vietā. Man svarīga arī materiālu un darba kvalitāte, tāpēc šo produktu izmaksas nereti ir lielākas, nekā var atrast citviet, bet kalpos ilgāk,” stāsta Ingus.
Pasūtījumi gan atšķiras gadu no gada. Pērn cilvēki vairāk prasījuši autonovietnes, ko, visticamāk, ietekmēja biežās krusas. Āra tualetes pasūta mazāk, bet lapenes joprojām ir top produkts. Ar laiku mainās arī dēļu krāsu izvēle — pirms pāris gadiem tā bija bordo, tad tumši brūna, vēl nesen riekstkoka, bet šobrīd populāra ir tumši pelēkā. Ingus smaida, ka pēc katras būves izskata var pateikt, kurā laikā tā celta.
Katram savs darbs
Gadu gaitā sagādāti nepieciešamie instrumenti un iekārtas, kas būtiski atvieglo darbu, paātrina procesu un uzlabo kvalitāti. Šobrīd vairs nevar iedomāties dēļus naglot ar āmuru, kas ir arī neefektīvi. Turklāt ar speciālajām naglu pistolēm var panākt labāku produkta izskatu. Tā ka tehnoloģiju attīstība liek nemitīgi mācīties, un šajā ziņā labs palīgs ir internets. Materiālus konkrētajam pasūtījumam Ingus pilnībā gādā pats, vien krāsu lūdz izvēlēties klientiem.
Ingus piebilst, ka nepārtraukti mācās un kādu ideju arī aizgūst no citiem galdniekiem, katrā darbā gan pieliekot savu uzlabojumu. Turklāt diviem meistariem nekādi nevar iznākt vienādi darbi. Arī viņa gatavotās lapenes kāds mēģinājis atdarināt, bet rezultāts nav bijis ne tuvu tāds. Citi galdniecības produkti, piemēram, durvju vai logu izgatavošana gan nav viņa joma — katram jādara savs darbs, jo tā ir cita specifika, kokmateriāli un instrumenti.
Darboties pamudina sieva
Ingum vienmēr interesējušas praktiskas lietas, un jau no bērnības viņš darbojies līdzi vecāku zemnieku saimniecībā. Šobrīd gan vairs neiesaistās saimniecības darbībā, tomēr zemes darbi viņam tuvi joprojām, un iemantotais darba prieks un azarts palicis. Viņš nevar mierīgi sēdēt uz vietas — vajagot kaut ko darīt.
Jau no mazotnes Ingus bijis saistīts ar tehniku, tāpēc viņa sirdslieta ir arī braukšana — vienalga ar lielāku vai mazāku auto. Viņš labprāt dodas pie klientiem pa visu Latviju. Piecus gadus strādājis pat par autobusa vadītāju, bet brīvajā laikā aizrāvies ar autosportu un motokrosu, apmeklējot teju katras sacensības visā Latvijā. Pats arī izmēģinājis spēkus šajos sporta veidos.
Galdniecību Ingus savulaik apguva Cēsu Profesionālajā skolā. To pabeidzot, kopā ar krusttēvu uzcēlis vēl lielāku angāru par tagadējo vecāku zemnieku saimniecībā. Tēvs tolaik pasmaidījis, ka tas esot kā dēla diplomdarbs.
“Mans pirmais skolotājs galdniecībā bija krusttēvs, un arī tagad viņam zvanu, ja vajag padomu. Vienīgais, ko profesionālajā skolā iemācījos, bija ar cirvi no apaļkoka iztēst brusu. Pārējo esmu apguvis darot, un nu jau nevar salīdzināt pirmos un tagadējos darbus. Vairāk pievērsties galdniecībai iedrošināja sieva — man tik labi padodoties, lai piedāvājot ko izgatavot arī citiem. Pamazām izveidojās savs klientu loks, un tā lieta aizgāja,” stāsta Ingus.
Ir, kur tiekties
Vai kaut kas no koka top arī mājai un paša priekam? Ingus pasmaida, ka līdzīgi kā citiem sev laika nepietiek. Tomēr dažas ieceres ir — mēbeles no kāda interesanti izzāģēta baļķa vai dēļa, jo patīkot “knibināties” brīvākā laikā. Tā gan neesot daudz, tomēr Ingus jau iemācījies arī mazliet piebremzēt. Viņš stāsta, ka savulaik, ja bija pasūtījumi, gājis, darījis un braucis jebkurā laikā. Vēlāk jau sev atvēlējis brīvu svētdienu, tagad arī sestdienu. Tās gan nav pavisam brīvas, jo ir mājas darbi un laiks ar ģimeni.
“Tā, nepārtraukti strādājot, sapratu, ka darbs nav tik produktīvs, bet pēc atelpas, viss labāk virzās uz priekšu. Autokross un motokross gan pagaidām nolikts malā, un arī kvadraciklu esmu pārdevis, lai iegādātos busiņu darbam. Smejos, ka tagad manā darbnīcā ir vismaz četri “kvadracikli”,” smaida Ingus.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.
