www. staburags.lv
Labs avots lauku saimniecību un iedzīvotāju pagātnes noskaidrošanai Latvijas brīvvalsts laikā (1919.—1940.) ir pagastu sastādītās nekustamo īpašumu grāmatas, nodokļu maksātāju saraksti, lauksaimniecības skaitīšanas dokumenti u. c.
Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) dokumenti liecina, ka Pirmā pasaules karā nopostītās Staburaga apkārtnes vecsaimniecības tika 1920. gados diezgan veikli un sekmīgi atjaunotas. Blakus tam no valsts fonda zemes bijušajā Vīgantes muižā tika iedalītas 29 jaunsaimniecības un amatnieku saimniecības (uz 1928. g.). Sazinoties ar projekta “Staburadzieši un laikmeti vēstures avotos” pētniekiem (artur.fsu@gmail.com), interesenti var iepazīties ar attiecīgo dokumentu materiāliem un turpmākajiem projekta plāniem.
Izpētes laikā tika pasvītrots, ka staburadzieši kopš 1925. gada 1. septembra dzīvoja Sēļpils, nevis Sēlpils, pagastā. Savādi, ka 21. gs. izdotajās grāmatās un rakstos par Sēlpili, Staburagu, arī e-publikācijās Sēļpils pagasta pastāvēšana ir ignorēta.
Mēnešraksts “Pašvaldības Balss” 1925. gada 1. oktobrī informēja, ka “izpildot Saeimas 1924. gada 17. jūnija lēmumu, Iekšlietu ministrija pārdēvēja vairākus pagastus, izraugot tiem latviskus un daiļskanīgākus nosaukumus.” Šajā izdevumā un agrāk laikrakstā “Valdības Vēstnesis” (1925. gada 3. augustā un 19. augustā) bija ievietoti jaunie pagastu nosaukumi, kuri jālieto no 1925. gada 1. septembra. Ar Sēļpils nosaukumu pagasts pastāvēja, līdz padomju okupācijas vara atjaunoja svešu kungu pieņemto Sēlpils (Selburg — Livonijas ordeņa pils) nosaukumu. Sēļu pils — latviskais tulkojums no 13. gs. Indriķa hronikas.
Dokumentu kopijas no Latvijas Valsts vēstures arhīva 4302. f., 1. apr., 227. lietas (Sēļpils pagasta valdes sarakste, 1936. g.)
Autors: ARTURS PUGA, VĒSTURES DOKTORS
Reklāma