Skolotāji un realitāte mums apkārt. Mazzalvieša Kaspara Ādama viedoklis

Dzīvoju laukos un interesējos, runāju un diskutēju ar cilvēkiem, kuri strādā dažādās tautsaimniecības nozarēs. Viena no manām prioritātēm ir atbalstīt vietējās apkaimes izglītības iestādes, un stāsts, kuru dzirdēju Neretas vidusskolā, mani pamudināja uzrakstīt.

Izglītības sistēmas reformas, kuras mēģina uzlabot skolotāju darba apmaksas un mācību programmas, ir aktuāla tēma jau kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas laikiem. Diemžēl patreiz esošā demogrāfijas situācija rāda tendenci samazināties skolēnu skaitam visā Latvijā, taču īpaši asi tas redzams laukos. Tomēr vēl viens svarīgs izglītības aspekts ir izglītības ministrijas attieksme: pret pedagogiem, skolēniem, vecākiem.

Dzirdot un redzot cik mazs ir jauno izglītības speciālistu skaits Latvijā, kuri vēlas mācīties par skolotājiem, būtiski ir jāuzlabo ierēdņu attieksme pret viņiem. Liekas, ka vajadzētu būt tā, ka katru, kurš ir izvēlējies kļūt par pedagogu, būtu uz rokam ir jānēsā visu viņa studijas laiku. Bet, ja ierēdņu nolaidīgā darba rezultātā, apsolītā stipendija pedagoģijas studentam, kurš paralēli studijām strādā skolā, netiek laikā izmaksāta, vai vispār dažus mēnešus netiek maksāta, jo kāds ministrijas gaiteņos ir aizmaldījies, un laikā nav uzlicis parakstu, tad tas ir nepieņemami. Tā ir šausmīga necieņa pret studējošiem cilvēkiem, kuri rēķinās ar šo atbalstu.

Vai arī praktizējošs students nesaņem valsts stipendijas prakses laikā, jo ministrijas kādā kabinetā kāds bija aizmirsis parakstīt attiecīgos dokumentus, un tagad, lūk, pēc mēneša tas vairs nav iespējams, jo citā kabinetā cits ierēdnis to dokumentu varēs pieņemt par stipendijas izmaksu pēc trim mēnešiem. Pārbirokratizēts ierēdniecības process, kurš nu ļoti konkrēti ietekmē mācībspēku atjaunotnes procesu tieša veidā.

Varbūt tā ir sistēma, kas jau no studentu gadiem skolotājus trenē pie tā, ka sasola vienu, bet realitātē ir kas cits. Varbūt skolotāju profesija tiek pēc normatīviem aktiem pielīdzināta specvienības profesijai, kur kursu beidz tik tie stiprākie, kas ir izdzīvojuši visus pārbaudījumus? Diemžēl tāda ir realitāte, jo par faktu kalpo kaut vai tas, cik jaunus skolotājus vecāki redz skolās – tas ir salīdzinoši mazs, un tam ir iemesli, jo ne vienmēr viss ir mērāms naudā, bet gan ar attieksmē.

Jācer, ka, proporcionāli iedzīvotāju skaita kritumam, mazināsies birokrātijas aparātā strādājošo skaits. Nenoliedzami, daudzi no viņiem ir talantīgi cilvēki, un jācer, ka viņu kļūst vairāk un sistēma nenograuzīs. Gribētos, lai mēs, kā valsts pilsoņi, nebaidītos atzīt savas kļūdas.

Ceru pieredzēt izglītības reformu, kura tiešām būs vērsta uz mācību procesu, kurš stiprinās un pilnveidos nacionālas valsts pamatus un veicinās mūsu visu izaugsmi.

Autors: Kaspars Ādams, Mazzalves pagasta iedzīvotājs, SIA „Liellopu izsoļu nams” īpašnieks