Situāciju vairs nevar glābt ar lielāku algu. Sociālas aprūpes centriem darbiniekus nākas pārvilināt

Latvijā sociālās aprūpes nozarē tuvojas kluss, bet nenovēršams krīzes vilnis. Problēma ir dziļāka nekā tikai nepietiekams atalgojums vai sarežģīti darba apstākļi. Vienkārši sakot — fiziski nav cilvēku. Lai arī pagaidām sociālās aprūpes centri (SAC), kā “Mēmele”, “Ziedugravas”, “Pļaviņas” vai “Vecbebri” vēl tiek galā, pateicoties esošajiem darbiniekiem, pensionāru rezervēm un entuziastiem brīvprātīgajiem, skaidrs, ka šāda situācija nevar turpināties ilgstoši. Sabiedrība noveco un vienlaikus Latvijā dzimst mazāk bērnu, bet jaunie cilvēki izvēlas darbu citās jomās vai pat valstīs. Tāpēc šobrīd situācija, kad nākas aicināt pensionētus darbiniekus atgriezties darbā, kļūst par normu nevis izņēmumu.

Paļaujas uz iekšējiem resursiem

Pļaviņu SAC vadītāja Ņina Maškova stāsta, ka šobrīd brīva vakance ir tikai dienas centrā sociālajam darbiniekam ar likmi 0,75. Aprūpētāju un pārējo darbinieku pietiek. Otro nedēļu šeit strādā fizioterapeits. Ņina Maškova saka, ka pateicīga esošajiem darbiniekiem, kuri strādā, neraugoties uz salīdzinoši mazo atalgojumu. Darbinieki, kopskaitā 26, pārsvarā ir no Aizkraukles novada, un tikai viens no Jēkabpils.

“Domājam par izmaiņām nākotnē. Lai būtu gan speciālisti, gan apmierināti klienti. Pašlaik ar darbiem tiekam galā bez problēmām. Ir mums brīvprātīgais, kurš savā brīvajā laikā nāk pie mums strādāt,” atklāj iestādes direktore. Līdz šim grūtības nesagādāja arī darbinieku laišana atvaļinājumā. Ir zināmi cilvēki, kurus patur rezervē. Pārsvarā tie ir bijuši darbinieki, kas devušies pensijā. Turklāt, ja ir nepieciešamība, par aprūpētājiem var strādāt arī tehniskie darbinieki, piemēram, administrācijas personāls.

Visvairāk uztrauc strādājošie pensionāri

Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāles “Mēmele” vadītājs Laimonis Klimovičs “Staburagam” saka, ka šobrīd ir brīvas divas aprūpētāja vakances. “Mēmelē” uzturas klienti ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Darbs ar viņiem nav viegls. Protams, darbiniekiem svarīgs ir atalgojums. Papildus pamata algai piemaksas ir par darbu naktī, par īpašu risku, darbu svētku dienās. Runājot par darbinieku rezervēm, Laimonis saka, ka vietējā Mazzalves pagasta mērogā to vairs nav. “Mēmelē” strādā cilvēki arī no Kurmenes, Neretas. Ja darbinieku rezerves salīdzinātu ar aku, no kuras ņemt ūdeni, tad arī netālā Valle esot izsmelta sausa. Tāpēc darbu pansionātā nereti turpina arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Divas darbinieces devušās pelnītā atpūtā, sapratušas, ka ar pensiju vien neiztikt, un atgriežas aprūpes darbā. Kolektīvā ir arī gados jaunākas, ap trīsdesmit gadu vecas sievietes. Senāk šeit strādāja divas lietuvietes. Viena medicīnas māsa aizgāja no darba, sākoties kovidam, otra — veļas mājā strādā joprojām. “Mani visvairāk uztrauc laiks, kad no darba sāks iet prom pašlaik strādājošie pensionāri. Tas mani uztrauc visvairāk,” saka Laimonis.

Cerība uz mācību centra audzēknēm

“Mēmelē” kopumā nodarbina 49 aprūpētājus un viņu pārziņā ir 180 klientu. Viņi sadalīti dažādos aprūpes līmeņos. Jo augstāks līmenis, jo klients prasa lielāku uzmanību. Piemēram, 2. līmenī ir 23 klienti. Pārējie ir 3. un 4. līmenī.

Visi uzrunātie aprūpes centru vadītāji ir vienisprātis, arī “Mēmeles” gadījums nav izņēmums — vīrieši šo profesiju izvēlas reti. Senāk šeit gan strādājis kāds aprūpētājs — jauns puisis, taču tas bijis pirms sešiem gadiem. Šobrīd vienīgais vīrietis komandā ir interešu pulciņa vadītājs.

Neraugoties uz tehnisko palīglīdzekļu pieejamību, fiziskais spēks, ko varētu sniegt vīrietis, šajā darbā būtu ļoti vērtīgs. Tomēr lielākajai daļai vīriešu grūti pieņemt, ka šī profesija ietver arī klientu higiēnas aprūpi — tieši tas kļūst par galveno šķērsli.

Cerības ir uz jauniem darbiniekiem, kas pašlaik aprūpētāja prasmes apgūst mācību centrā “BUTS”. Septiņas sievietes jau bijušas “Mēmelē” praksē, iespējams, kāda no viņām nākotnē šo izvēlēsies par savu darba vietu. Divas no viņām dzīvo nosacīti tuvāk — Daudzeses un Sunākstes pagastā. Jāmācās vēl divus mēnešus, un pašlaik abas teikušas, ka padomās.

Kas būtu jāmaina esošajā sistēmā, lai darbiniekus piesaistītu? Laimonis Klimovičs saka, ka mēģināti dažādi varianti. Kādu laiku uz pusi samazināja maiņas laiku — no 24 stundām uz 12. Tas radīja pretēju efektu un drīz vien desmit darbinieki aizgāja. Iemesls — cilvēkiem pārāk daudz naudas un laika jātērē, braucot uz darbu un atpakaļ mājās. Tāpēc pieņēma lēmumu par atgriešanos pie 24 stundu garas maiņas un aizgājušie atgriezās. Iespējams, ka daļējs risinājums būtu dzīvokļi vai vismaz kopmītnes SAC teritorijā vai netālu, bet dzīvojamais fonds ir liela problēma. Pašlaik nevar izmitināt pat remontbrigādi, kas šeit uzturētos īsu laiku.

Šo darbu var darīt jebkurš

Skrīveru SAC “Ziedugravas” mājaslapā redzamas trīs vakances. Iestādes vadītājs Ainārs Judeiks saka, ka darbinieku trūkst, tomēr, ja piepildītas būtu visas vakances, aicinājumu pieteikties darbā neizņemtu. Kadru mainība ir, tāpēc labi, ja ir kāda rezerve. Realitātē tās nav. “Man ir 28 gadu pieredze šajā jomā un nekad nav bijusi situācija kā tagad, kad nemitīgi trūkst darbinieku,” saka iestādes vadītājs.

Viņš arī atzīst, ka sociālās aprūpes centri savā starpā cīnās par darbiniekiem. Alga, bonusi — tas spēlē savu lomu. Pašlaik attiecībā uz aprūpētāju nav kādu īpašu obligātu prasību saistībā ar speciālu izglītību. Tā ir tikai vēlama. Pieejami gan dažādi sagatavošanas kursi, bet arī to garums ir ļoti atšķirīgs — no astoņām stundām līdz pat deviņiem mēnešiem.

Tomēr neraugoties uz tik brīviem nosacījumiem, darbinieku nav. Ainārs Judeiks saka, ka šī problēma nav tikai sociālās aprūpes jomā. Jebkurā citā nozarē, tajā skaitā pašvaldības struktūrās, vienkārši sakot — nav kas strādā. Turklāt nozīme nav pat atalgojuma lielumam, jo šī problēma ir arī tā sauktajās bagātajās pašvaldībās. Cilvēki Latvijā mirst, izbrauc, dzimst mazāk un šis ir rezultāts. Problēma ilgstoši nerisināta ar katru gadu pieaug. Lai ātri to atrisinātu, viens no risinājumiem ir iebraucēji jeb imigranti. Sākoties karam Ukrainā, “Ziedugravās” sāka strādāt vairākas ukrainietes, tagad palikušas divas.

Trūkst arī vidējā līmeņa speciālistu

Otra izeja ir vēl lielāka pakalpojuma cena, kas ļautu palielināt algu. Tā kā to dara visi SAC Latvijā, veidojas konkurence un cīņa par darbinieku. Sociālajam darbiniekam, kuram nepieciešama augstākā izglītība, alga ir ap pusotru tūkstoti eiro. Šo speciālistu pagaidām Skrīveru SAC netrūkst. Pašlaik nevarot atļauties tikpat maksāt aprūpētājam. Viņam stundas likme ir 4,95 eiro pirms nodokļu nomaksas. Darba piedāvājumos norādītā alga ir ap 800 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas, bet realitātē, pateicoties dažādām piemaksām, alga ir lielāka. “Ziedugravās” darbiniekiem ēdināšana nav gluži bez maksas, pusdienu cena ir simboliska — 1,50 eiro. Pētījumi rādot, ka atalgojums patiesībā ir trešajā vietā. Pirmajā — darba kolektīvs, otrajā — darba apstākļi, vide.

“Apzināmies, ka esam patērētāji. Mēs neko neražojam, neveidojam produktu ar pievienoto vērtību. Bet nākotne ir mums, jo veco cilvēku skaits valstī ar katru gadu pieaug,” teic Ainārs Judeiks. Turklāt nu jau trūkst arī vidējā līmeņa speciālistu — medicīnas māsu, sociālo aprūpētāju un rehabilitētāju.

Vai risinājums visas valsts mērogā būtu lielu aprūpes centru izveidei? Šobrīd lielākais SAC Latvijā ir ar 300 vietām. No saimnieciskā viedokļa tādā ir vieglāk strādāt, kā arī pakalpojuma cenu var noturēt zemāku. Tomēr te nevar runāt par individuālu pieeju, mājīgumu.

Viltus interese no bezdarbniekiem

Tās aprūpētājas, kas “Ziedugravās” strādā gadiem, ir no paaudzes, kas bieži nemaina darba vietu. Atšķirībā no jaunās paaudzes. “Viņiem no vecās paaudzes vieglāk ir neko nemainīt. Labāk palikt esošajā darbā, nekā iejusties jaunā vidē, noteikumos,” stāsta direktors.

Lai noturētu esošās un piesaistītu jaunas aprūpētājas, nedaudz palīdz iespēja nakšņot uz vietas pansionāta ēkās. Liela ietekme ir ģeogrāfiskajam novietojumam. Tā kā “Ziedugravas” ir ārpus apdzīvotas vietas, sarežģīta ir nokļūšana turp. Transporta jautājums ir teju pirmais, ko potenciālais darbinieks vēlas noskaidrot.

Tāpat kā citviet, arī uz “Ziedugravām” praksē nāk mācību centra “BUTS” audzēkņi. Vasarā tur kā aprūpētāju palīgi strādā skolēni. Ierodas arī brīvprātīgie, bet viņi nodarbojas ar iemītnieku izklaidi brīvdienās. Dīvaina situācija ir ar bezdarbniekiem — Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) klientiem. Daudzi atsūta savus CV, bet vēlāk neizrāda nekādu interesi. Viņi tikai izpildījuši NVA uzlikto pienākumu — interesēties par darba iespējām.

Vai kopumā ar noteikto aprūpētāju skaitu pakalpojumu var sniegt maksimāli labi? Ainārs Judeiks saka — pēc noteikumiem klientu skaitu vienam aprūpētājam nosaka iestādes vadītājs. Reāli visu nosaka finanses. Konkrētu skaitu Labklājības ministrija noteikusi tikai valsts pārziņā esošajiem pansionātiem. Ja vadītos pēc šiem noteikumiem, tad šajā SAC vajadzētu vairāk darbinieku. Šogad “Ziedugravās” izveidotas divas jaunas amata vietas, bet tās stāv neaizpildītas iepriekš aprunāto apstākļu dēļ.

Pieciem līdz desmit grūti kopjamiem klientiem ir vidēji viens aprūpētājs. Katram ik rītu jāveic higiēna — sejas mazgāšana, gultas veļas, autiņbiksīšu maiņa, jāsagatavo brokastīm, jāapsēdina, ja nepieciešams, arī jāpabaro. Pēc ēdināšanas klients jāsakopj, jāapgulda, jāiedod zāles, jāizved svaigā gaisā. Pašlaik nereti dienas laikā to paveic viens aprūpētājs divdesmit klientiem. Tā kā šis darbs prasa fizisku spēku, vīrieši kolektīvā ļoti gaidīti, bet, diemžēl, tāpat kā citviet, arī “Ziedugravās” viņi nepiesakās.

Jādomā par darbu krīzes situācijās

Sociālās aprūpes centra “Vecbebri” un ģimenes atbalsta centra “Dzeguzīte”, kas Bebros un Iršos sniedz ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, vadītāja Inita Bērzkalna saka, ka problēma ar darbinieku trūkumu ir ne tikai valstiska, bet arī starptautiska. Par to pārliecinājusies pagājušajā nedēļā konferencē Rīgā. Tajā lektors stāstīja, ka Hamburgā pirms gada uzcelts jauns pansionāts, bet bija spiesti to slēgt, jo nebija kas tajā strādā.

“Labus aprūpētājus meklējam vienmēr. Esošos motivējam papildus mācīties un viena daļa to dara. Mācās, piemēram, par māsu palīdzēm LU Rīgas 1. medicīnas koledžā. Pagaidām esam normas robežās, neskatoties uz to, ka Vecbebros pirmdien ēkas pirmajā stāvā vērsim vaļā nodaļu, kurā būs guļošie klienti. Būs vajadzīgs darbinieku komplekts un tāds sagatavots, daļēji pateicoties mācību centra ‘‘BUTS’’ praktikantēm,” stāsta Inita Bērzkalna. Viņas vadībā un Latvijas Sarkanā Krusta paspārnē Vecbebros un Iršos kopā strādā vairāk nekā 60 darbinieku. No tiem ap 35 aprūpētājas. No pirmdienas viņām pievienosies vēl piecas. “Lai strādātu ātri un profesionāli, nepieciešama izglītība un prakse. Vajadzīga motivācija, bet, pirmkārt, mīlestība pret cilvēku. Praktiskā puse — alga aprūpētājām šeit ir 5,3 eiro stundā pirms nodokļu nomaksas. Kopā ar piemaksām mēnesī vidēji var nopelnīt ap tūkstoti eiro,” stāsta iestādes vadītāja. Attiecībā uz darba grafiku, tas ir elastīgs. Ir darbinieki, kuri nevar strādāt naktsmaiņas. Lai arī darbiniekiem var piedāvāt nakšņošanu uz vietas, līdz šim tāda iespēja nav izmantota. Tāpat šīs viesnīcas tipa telpas var izmantot klientu piederīgie.

Stāstot par darba apstākļiem, viņa teic, ka īpaši grūti ir dažādu slimību uzliesmojumu gadījumos, piemēram, gripas, kad saslimst arī daļa darbinieku. Kritiska situācija bija, kad darba nespēja vienlaikus bija četrpadsmit aprūpētājām. Nākotnē šādos gadījumos risinājums varētu būt Latvijas Sarkanā Krusta mobilo aprūpētāju brigādes piesaiste no Rīgas. 

Publikācija tapusi projektā “projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.