Noslēgumam tuvojas Aizkraukles novada iedzīvotāju tikšanās ar vietvaras pārstāvjiem. Pagājušajā nedēļā apmeklēju un vēlāk aprakstīju tikšanos Aizkraukles pilsētas kultūras centrā. Ārpus raksta slejām palika manas tā vakara sajūtas un novērojumi par cilvēku nekulturālo uzvedību, kas mani patiesi pārsteidza. Sākoties Attīstības nodaļas vadītājas Ilonas Kāganes prezentācijai, kāda sieviete piecēlās, lai aizvērtu durvis, kas telpā radīja caurvēju. Viņa zāli šķērsoja pārliecinoši, papēžiem pieskandinot telpu. Kāda pensionāre diezgan skaļi atļāvās aizrādīt par šāda veida necieņu pret pārējiem. Vēlāk gan šī pati kundze izcēlās ar skaļu klačošanos ar blakussēdētāju, kamēr savu prezentāciju vēl demonstrēja vakara pirmā runātāja. Gluži kā lavīna process bija sācies — daudz negatīvu, nievājošu repliku, runāšana laikā, kad cilvēks uzstājas ar savu stāstāmo. Un absolūtais vairums — cilvēki gados! Tas bija izcils necieņas un nekulturālas uzvedības paraugdemonstrējums. Esmu mācīta cienīt vecākus ļaudis, bet šis vakars man lika justies neērti viņu vietā, par viņu uzvedību. Sirmums matos nedod atļauju uzvesties nepieklājīgi. Šī ir paaudze, kas stingri audzināja savas atvases, bet nu laikam mācītais aizmirsies.
Arī šoreiz komunikācijas veids un vārdu izvēle vairākos gadījumos liecināja, ka daudzi atnākušie nevēlas produktīvu diskusiju — vieniem tā bija iespēja izrunāties, atbrīvoties no negācijām, citi vēlējās dzirdēt sev tīkamu atbildi, un nekas cits viņus neapmierināja.
Lai viedokļu apmaiņa būtu produktīva, jābūt atvērtai domāšanai, spējai uzklausīt un izanalizēt faktus. Runa nav par nonākšanu pie kopsaucēja, bet prasmi pieklājīgi diskutēt, neizrādot klaju necieņu. Ir cilvēku kategorija, kas ar visām savām ķermeņa šūnām un izpausmes veidu kliedz — man pienākas, man ir taisnība, es domāju pareizi. Ar šādām personām diskutēt ir tas pats, kas runāt ar sienu. Mēs dzīvojam fantastiskā laikmetā, vārda brīvība ir tik plaša — mums ir tiesības un iespējas paust viedokli un nostāju visdažādākajās tēmās. Nav jābūt ekspertam, var pat atmest pieklājību un palaist skaņu visumā, veidojot izplūdušu kakofoniju.
Šis nav tēmēts uzbrukums senioriem, nepieklājība ir visu vecumu un paaudžu klupšanas akmens. Runa ir par konkrēto gadījumu. Pieverot acis un tēlojot, ka nekas slikts jau nav bijis, nekas arī turpmāk nemainīsies. Varbūt kāds šajās rindās sevi atpazīs, atminēsies un pārdomās savu uzvedību un skaļo burkšķēšanu.
Reklāma