Sestdien Neretā notiks Kristofa Fīrekera Dziedāšanas svētki

Dziesminieks Kristofs Fīrekers (1612-1685)

Latvietis ir dziedātājs. Nav tautas, kas nedziedātu, taču latvietim tā arvien ir bijusi izredzēta dvēseles valoda. Vērīgākie vācu garīdznieki jau drīz pamanīja, ka latvietis ir ciešāk pieķēries dziesmu grāmatai, nevis Bībelei, un ceļš uz mācīšanos tam vieglāk paveras tieši caur dziedāšanu.

Vēl šodien jūs droši vien savos grāmatplauktos atradīsiet no senčiem matotas dziesmu grāmatas. Iespējams, tās jau ir krietni apputējušas. Taču reiz tās ir bijis liels dārgums un spēka avots. Paaudžu paaudzēs mūsu kristīgie senči ar šīm grāmatām cēlās un gūlās, gāja darbā un atpūtā, no tām dziedādami kā priecīgos brīžos – kristībās, iesvētībās, laulībās, ikdienas gaitās, tā arī bēdu laikos – slimībās, sērgās un pat, pēdējo stundiņu gaidot. Garīgās dziesmas sniedza viņiem spēku, mierinājumu un izturību.

Pašķirstot šīs grāmatas, jūs katrā ziņā atradīsiet bieži atkārtotus inciāļus C. F., un jaunākos laikos – to atšifrējumu K. Fīrekers. Kā dziesmu autors un atdzejotājs viņš aiz sevis ir atstājis ap 180 garīgu dziesmu. Diemžēl Fīrekera vārds ir nepelnīti aizmirsts un aprakts vēstures putekļos. Šodien viņa vārdu lielākoties pazīst tikai cītīgi baznīcēni, vai arī humanitāri izglītoti speciālisti. Tomēr Fīrekeru vajadzētu zināt visiem.

Fīrekers līdz ar Georgu Manceli (1593-1654) un Ernstu Gliku (1652-1705) ir tie mūsu tautas patrioti un celmlauži 17.gs., kam joprojām esam lielu pateicību parādā. Šie augsti izglītotie un izcili apdāvinātie vīri izvēlējas kalpot tieši mūsu tautai laikā, kad tās valoda un garīgā dzīve bija gaužām neizkopta. Mancelis ar kolorīto sprediķu grāmatu, Gliks ar monumentālo Bībeles tulkojumu un Fīrekers ar saviem garīgo dziesmu latviskojumiem toreiz ielika stipru pamatu, lai latviešu valoda varētu tikt tālāk izkopta un attīstītos. Viņu garīgais mantojums ir apjomīgs un ievērojams.

Šogad aprit Kristofa Fīrekera 410. gadadiena. Diemžēl biogrāfiskās ziņas par viņu ir skopas. Dzimis Neretas mācītāja ģimenē, izglītojies Tērbatas ģimnāzijā un jaundibinātajā Tērbatas universitātē (1632), pēc tam savu izglītību papildinājis Leidenes universitātē. Mums trūkst liecību, ka viņš ar savu lielisko teoloģisko izglītību būtu kalpojis kā mācītājs, taču ir zināms, ka viņš strādājis kā mājskolotājs dažādās vietās Kurzemē. Zināms arī, ka Fīrekers apprecējis turīga latviešu zemnieka atraitni, kā sacīts vācu avotos, “lai labāk apgūtu latviešu valodu,” un vecumdienās daudz nodarbojies ar garīgām dziesmām, bet dzīves izskaņā triekas dēļ zaudējis valodu un spēju kustināt roku.

Vecais Stenders, kurš pats bija liels latviešu valodas pratējs, Fīrekeru savulaik nodēvēja par pirmo stipro latvieti. Ar ko šis Neretā dzimušais vācbaltietis ir izpelnījies tik cildinošu apzīmējumu? Galvenokārt, ar savu izcilo latviešu valodas prasmi un dzejas dāvanu. Acīmredzot, Fīrekers jau no bērnības atradās ciešā saskarē ar latviešiem un valodas prasmes mērķtiecīgi papildinājis visa mūža garumā, tai skaitā izcilā Tērbatas pasniedzēja Manceļa vadībā. Ir skaidri nojaušams, ka Fīrekers ir rūpīgi ieklausījies latviešos un viņu tautasdziesmās, lai uztvertu to garu un atdarinātu visās niansēs un intonācijās. Tāpēc Fīrekera teksti vēl joprojām skan tik dzīvi un ekspresīvi, ka bieži nemaz nešķiet novecojuši.

Savukārt Guntis Berelis savā “Latviešu literatūras vēsturē” (1999) Fīrekeru pagodina par latviešu dzejas ciltstēvu. Tas ir augsts novērtējums, kur viņa garīgās dziesmas aplūkotas kā latviešu mākslas dzejas sākums. Tas norāda, cik literāri augstvērtīgi, izkopti un talantīgi ir šie dziesmu teksti, kas atstājuši iespaidu uz vēlākām latviešu dzejnieku paaudzēm. Kaut arī vairums Fīrekera tekstu ir atdzejojumi no vācu valodas, šīs dziesmas sacerētas ar tādu dzejas brīvību, rūpību un mīlestību, ka izklausās pēc orģināldzejas. Šī baroka laika dzeja latviešu valodā ieviesa tik ļoti dabisku ritmu, atskaņas un skanīgumu, ka uzrunāja ļoti daudzu latviešu sirdis un ļoti daudzus arī pašus mudināja kļūt par dzejniekiem.

Trešā nozīmīgā uzslava Fīrekeram ir tā, ka tas iemācījis latviešiem baznīcā dziedāt. Fīrekera dziesmas radīja veselu apvērsumu latviešu luterāņu dziesmu tradīcijā. Pēkšņi latviešiem patika iet baznīcā un dziedāt. Tas aprakstīts Kurzemes dziesmu grāmatas (1685) ievadā:

“Brīnišķīga ritmizēta dziesmu grāmata radīta, kāda līdz šim latviešu valodā nav redzēta, kurā neparastā kārtā ir atrodama jauka un viegli saprotama nevācu valoda (..) manu klausītāju ar tik lielu kāri saņemta, ka viņi ne tikai tekstu, kas viņiem tika vien dažas reizes priekšā lasīts, drīz vien atcerējās, bet vēlāk arī melodiju (kura citādi lielākajai daļai latviešu iepriekš šķita neiespējami pareizi nodziedāt) uztvēra tik labi, ka arī tiem vāciešiem, kam iepriekš nabaga ļautiņi ar savu rīcību bija radījuši nepatiku, guva no tā tik daudz sirsnīga prieka, ka pretēji iepriekšējam paradumam viņi cītīgi ar lielu labpatiku piedalījās latviešu dievkalpojumos.” (H. Adolfijs)

Ja jums radusies interese par šo izcilo personību, esiet laipni lūgti uz Neretas muzeja rīkotu pasākumu šī gada 20.augustā, kur ļoti daudzpusīgi tiks aplūkota Kristofa Fīrekera personība un dziedātas viņa dziesmas. Mīļi gaidīti Neretā!

K. Fīrekers. Šūpļa dziesmiņa (1685 (?))
Lettische Geistliche Lieder und Collecten. Mitau, 1685, 236. lpp.
Bērniņ, mīļais, Dieva stādīts,
Dieva dots, no Dieva rādīts;
Tā no tevim daudzinās.
Tas Dievs augstiņš, kas tev’ radījs,
Tas tev’ svētīs, tas tev’ vadīs
In pa godam audzinās.
Klusi, dusi Kristus rokās,
Kas par Tevi cietis mokas,
Pestījs tavu dvēselīt’.
Tevi sarga eņģelīši,
Dieva stiprie sulainīši,
Klusi, dusi, zeltenīt.