Sērenes pusē gar Daugavas krastu pastaigājas lācis

Ceturtdien, makšķernieki pārstaigājot Daugavas kreiso krastu Sērenes pusē netālu no dzīvojamajām mājām, pamanīja un nofotografēja lāča pēdas. Attēli pārsūtīti vietējiem medniekiem, ar kuriem sazinājās arī “Staburags”.

Viņi saka, ka lācis apdzīvoto vietu tuvumā ir mūsu nākotne. Un ne tikai lāči, arī lūši un vilki, kuri arvien vairāk manīti dzīvojamo māju tuvumā, saplēsuši suņus un aitas. Lāčus Latvijā medīt nedrīkst, lūšu un vilku medīšana ir limitēta, taču nomedīt atļauto dzīvnieku skaits ir niecīgs, limits tiek sasniegts ļoti ātri. Dzīvnieki vairojas, taču vietas, kur mājot kļūst mazāk – ļoti aktīvi notiek mežistrāde, mežā strādā jaudīga tehnika, ierastās mītnes vietas tiek izpostītas un dzīvnieki meklē mierīgākas un klusākas vietas.

To apliecina arī Valsts Meža dienesta Aizkraukles mežniecības vecākais mežzinis Andris Golovackis. Viņš saka, ka šie nav ne pirmie, ne pēdējie uzņēmumi, kad lāča pēdas vai pats dzīvnieks iemūžināts apdzīvoto vietu tuvumā. Lāču Latvijā kļūst arvien vairāk. Mežzinis neņemas nosaukt konkrētus skaitļus, taču dzīvnieku klātbūtne liecina, ka viņu skaits pieaug. Īpaši aktīvi tas novērots Vidzemes pusē. Ņemot vērā intensīvo mežizstrādi, dzīvnieki no savas dzīvesvietas, vides tiek izspiesti. “Un nav jau tikai lāči. Es dzīvoju Jaunjelgavā un netālu no mājām dienas laikā stāv divi aļņi.”

Vai cilvēkiem ir pamats satraukumam? Mežzinis teic, ka jebkura satikšanās ar meža dzīvnieku ir bīstama, tāpēc cilvēkiem ir jābūt piesardzīgiem. Runājot par lāčiem, Andris gan teic, ka šajā pusē lāču ģimenes nav manītas. Tie pamatā ir vienpatņi, kas pārvietojas. Ir maz faktu, kas pierāda, ka tuvumā ir bijuši arī lācēni, kas gan varētu kļūt bīstami. Agrāk vairāk runāja par to, ka šie dzīvnieki migrē, bet gan mežzinis, gan mednieki apliecina, ka nu jau viņi ir apmetušies pie mums uz dzīvi.