Saviļņo tikai ūdeni

Ilgi mocītā izglītība — tā šo sistēmu kāds nodēvējis sociālajos tīklos, un taisnība vien ir. Tās nepārtrauktajai reorganizācijai varam sekot līdzi kā seriālam. Šobrīd par tādu var uzskatīt jaunā pedagogu finansēšanas modeļa “Programma skolā” ieviešanu. Plaši apspriests, diskutēts un atzīts par labu esošā “nauda seko skolēnam” vietā. Ir tikai viena bēda — tam joprojām nav finansējuma. Aizvadītā gandrīz gada laikā bijušas vairākas ministrijas prezentācijas par jauno modeli, radot iespaidu, ka nupat jau to ieviesīs. Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša finansējuma jautājumu solīja sakārtot vispirms līdz aizvadītā gada beigām, tagad līdz marta sākumam. Tomēr no ziņām valdībā saprotam — nebūs.

Šonedēļ parādījās informācija, ka finanšu ministrs Arvils Ašeradens piedāvā jauno modeli ieviest pakāpeniski, jo situācija ar valsts budžetu nav vienkārša, un diezin vai varētu tajā atrast nepieciešamos 106 miljonus eiro jaunā modeļa ieviešanai.

Šādam scenārijam nepiekrīt nozaru pārstāvji. Naivi gan iedomāties, ka tagad tā pēkšņi iespējams rast modeļa finansēšanas avotu, lai to varētu ieviest jau no jaunā mācību gada. Te var piekrist Čakšas apgalvojumam, ka 1. septembris Izglītības un zinātnes ministrijas kontekstā ir jau rītdien. Tāpēc jau vakar bija jābūt gan finansējumam, gan lēmumiem. Ja, pieņemot valsts budžetu, neizdevās vienoties par nepieciešamo finansējumu, kur tas pēkšņi radīsies tagad? Turklāt papildus naudas atrašana valsts “maciņā” nozīmē to sameklēt arī pašvaldību budžetos, kuri pamatīgi sašķobīsies.

Pērn valdība nolēma 21,288 miljonus eiro ieguldīt izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībā līdz 2029. gadam. Izglītības un zinātnes ministrija tagad plāno pārskatīt šī projekta aktivitātes interešu izglītībā, ietaupot teju pusi summas. Par to bažas pauž gan Saeimas deputāti, gan Valsts kontrole, bet ministrijā viss šķiet kārtībā. Tāda kā ierēdņu spēlēšanās ar domino kauliņiem.

Aizvadītā laika notikumi izglītībā ir tādi kā atbildīgās ministrijas iemesti akmentiņi jūrā. Iekrīt kārtējā ideja, kas saviļņo ūdeni, rada lielākas vai mazākas diskusijas, satraukumu, vienā vai otrā vietā liek pieņemt lēmumus, bet nekas nemainās. Ik pa laikam publiskajā telpā izskan kāda ziņa par izglītības tēmu, kas sašūpo sabiedrību, bet tām joprojām ir varbūtības pieskaņa. Iespējams, tas darīts, lai mēs zinātu, ka ministrijā strādā, neatslābtu interese par izglītības jomu un žurnālistiem būtu, ko darīt, kārtējo reizi sabiedrībai skaidrotu, ko rakstītais un teiktais nozīmē. Lielākoties neko konkrētu. Visvairāk tajā visā žēl esošo skolēnu, kuri kļuvuši par ķīlniekiem eksperimentiem un izglītības sistēmas kļūdām, ko atzīst nozares pārstāvji, bet mainīt nespēj. Tas viss neapšaubāmi atsauksies nākotnē.