Sava valsts jāaizsargā pašiem

Vēl pirms neilga laika doma par obligātu militāru dienestu šīs jomas pārstāvjiem un politiķiem bija noraidoša — nav lietderīgi veidot milzīgu infrastruktūru un tērēt lielus līdzekļus, lai apmācītu visus, labāk naudu izlietot profesionālai cilvēku sagatavošanai, kuriem ir vēlme, prasmes un motivācija būt militārajās struktūrās. Situācija pasaulē ir mainījusies, un Aizsardzības ministrija rosina Latvijā tomēr atkal ieviest vispārējo valsts aizsardzības dienestu. Tāds jau ir dažās Eiropas valstīs, tostarp Lietuvā.

Iespējams, sava patiesība ir teicienā — ja gribi mieru, gatavojies karam. Tas šobrīd notiek ļoti intensīvi, un valsts aizsardzības dienesta pakāpeniskai ieviešanai plāns, šķiet, jau gatavs. Pirmais iesaukums varētu būt jau nākamā gada sākumā. Pagaidām tas viss varētu būt brīvprātīgi, bet vēlāk tomēr obligāti un saistoši ne tikai vīriešiem konkrētā vecumā, bet arī sievietēm.

Lasot ziņu par to, domāju, ka daudzi vecāki drudžaini skaita gadus, vai obligātais iesaukums neskar viņu bērnus, labi atceroties dienestu padomju armijā. Ne visi no šīs nežēlīgās mašinērijas atgriezās dzīvi un veseli. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, un sava taisnība ir Aizsardzības ministrijas paustajā viedoklī, ka Latvijas sabiedrībai ir jāmaina domāšana un jāpieņem tas, ka dienests valsts armijā ir goda lieta un katra pienākums. Sava valsts jāaizsargā katram pašam.

Vēl viens būtisks fakts, kas gan jāņem vērā šajā kontekstā — ne visi ir un būs gatavi ņemt rokā ieroci un rīkoties kritiskās situācijās. Ir zināšanas un prasmes, kas jāapgūst ikvienam, bet tikai neliela daļa tās reāli spēj izmantot dzīvē. Piemēram, pirmās palīdzības sniegšana kritiskā situācijā. Vai, apmācot visus, būs cerētais ieguvums? Mums jau ir pieredze — pirms ieviest ko jaunu, sagraut iepriekšējo, lai arī tas vēl darbojas. Vai obligātums palīdzēs stiprināt valsts militārās pozīcijas un vairos patriotismu? Dienests arī mainīs jauniešu izglītības iespējas, un, iespējams, pēc laika saskarsimies ar izglītotu speciālistu trūkumu profesijās ārpus militārās jomas. Arī šajā ziņā statistika nav iepriecinoša — liela daļa to, kuri uz laiku atliek tālāko izglītošanos pēc vidusskolas, vairs neturpina mācības. Tie ir jautājumi, kurus vajadzētu vairāk pārdomāt, izsvērt un izdiskutēt, bet satrauktais laiks liek ātrāk un ātrāk pieņemt lēmumus. Var tikai cerēt, ka miers nenozīmē vien gatavošanos karam.