Saules parki bez dzīvības

Šonedēļ biedrība “Zemnieku saeima” nāca klajā ar paziņojumu, ka iebilst šobrīd neierobežotam saules parku būvniecības procesam. Arī Aizkraukles pusē top vairāki šādi, videi it kā draudzīgi elektroenerģijas ieguves parki. Latvijā daudzviet tos ceļ milzīgās platībās. Saku “it kā”, jo kā viss jaunais, šie, daudzus hektārus nosedzošie saules paneļi, nebūt nav tik nekaitīgi. Biedrība norāda, ka lauksaimniecībā izmantojamu zemju pārvēršana par saules parkiem ir bezatbildīga, jo tik pat svarīgi kā valsts energoneatkarība, ir spēja sevi pabarot — izaudzēt graudus. Domājot ilgtermiņā, skaidrs, ka šie parki Latvijā ir uz palikšanu vēl vismaz gadus divdesmit, un to skaits tuvākajos gados turpinās pieaugt. Tas savukārt varētu sekmēt pašlaik apmežoto zemju pārvēršanu lauksaimniecībā izmantojamajā, jo zemnieku saimniecībām attīstoties, augs arī pieprasījums pēc tām. Attiecīgi pieaugs šādas zemes cena. No vienas puses elektrības ražošana no saules ir tāds pats bizness kā zemniekiem graudu audzēšana. Ne sliktāks, ne labāks. Demokrātiskā valstī uzņēmējs brīvi var izvēlēties savu darbības virzienu. Tradicionāli latvieša izpratnē no senseniem laikiem zeme mums bijusi maizes devēja, kur rudzīt`s met zelta vilni un arājiņš bāleliņš malā stāv un nenopriecājas. Mūsdienās digitalizācija, arvien lielāks izsalkums pēc elektrības poēziju atstumj malā. Šajā jautājumā velku paralēles ar azartspēlēm, kas arī sabiedrības vairākumam nav pieņemamas, pret kurām pašvaldības, jo īpaši Rīgas, cīnās. Tomēr, kā pierādīja Satversmes tiesas lēmums, Rīgas domes aizliegums spēļu zāles atvērt ārpus viesnīcām atzīts par nelikumīgu. Lai cik graujoši negatīvu ietekmi azartspēles atstātu uz cilvēku, tas ir un paliek tāds pats bizness kā, piemēram, lielveikals vai autoserviss. Kas rada bažas, ir saules parku ietekme ilgtermiņā uz ekoloģiju. Simtiem hektāru vienlaidus ir noklāti ar paneļiem, kas uz zemi met ēnu. Līdz ar to mainās, pareizāk sakot, noplicinās veģetācija, augu valsts, arī kukaiņu, mikroorganismu pasaule. Arī mēs, cilvēki, esam vienotā ķēdē ar dabas procesiem, un tāpēc dabas draugi tik ļoti cenšas pasargāt vēl neskartās zaļās, īstās oāzes Latvijā, kur šī dabas daudzveidība var turpināt eksistēt. Pēc nesenajiem pētījumiem, šādu platību palicis salīdzinoši maz. Līdz ar to var teikt, ka poētiski labskanīgie “saules parki” kaut kādā mērā kļūst par “nāves ielejām”.