Sabiedrības nosodījums cīņā pret sīko huligānismu

Siltie vasaras vakari vilina doties mierpilnā pastaigā. Ģimenes, senioru pāri, jauniešu bariņi, cilvēki ar suņiem — ielās iziet visi. Vienā no šādām reizēm, kad ar dēlu bijām devušies izlocīt kājas, bijām liecinieki jauniešu bariņa izdarībām — puiši meta akmeņus topošā multifunkcionālā sporta laukuma virzienā. Grūti saprast, kur tieši viņi tēmēja, atskanēja žoga metāla skaņa, bet no tā desmit metru tālāk bija smagā tehnika. Iejaucos puišu izklaidē, vaicādama — ar ko jūs nodarbojaties? Uz brīdi akmeņu lidojumi pierima, viens no bariņa kaut ko centās iebilst. Vien norādīju, ka tā darīt nevajag, un atgādināju, ka pilsētā ir novērošanas kameras. Mūsu ceļi šķīrās, paejot tālāk, vēl reizi dzirdēju jau pazīstamo troksni — akmenim atsitoties pret nožogojumu.

Mani pārsteidza tas, ka nebijām vienīgie, kas šo ainu redzēja. Citi garāmgājēji izvēlējās neko neiebilst. Klusēšana ir kā atbalsts sīkajam huligānismam. Nav brīnums, ka jaunieši gaišā dienas laikā atļaujas šādi uzvesties — sabiedrība to nenosoda.

Tieši pirms nedēļas sociālajos tīklos kāda mamma dalījās ar savu nepatīkamo pieredzi, kad jauniešu bariņš Rīgas sabiedriskajā transportā piesēdās pie sievietes meitas un viņas draudzenes. Skanēja necenzēta leksika, deviņgadīgās meitenes bija sabijušās. Mamma jauniešiem aizrādīja, ka apkārt ir daudz brīvu sēdvietu, nevajag uzbāzties mazām meitenēm. Zēns nepalika atbildi parādā — sākās vārdu apmaiņa, sievieti sūtīja uz visnepiedienīgākajām vietām, jaunieša draugi huligānu atbalstīja, skaļi ķiķinot par notiekošo. Ko darīja pārējie pasažieri? Kādēļ mēs pieļaujam šādu bezkaunīgu rīcību? Notikuma vietā bieži cilvēki paiet garām tā, it kā neko nebūtu redzējuši, tikai pēc tam, sēžot ērtā dīvānā, sociālajos tīklos pauž sašutumu un nosodījumu. Ir, protams, situācijas, kuras jāizvērtē no drošības aspekta — piemēram, vientuļai sievietei varbūt nevajadzētu audzināt dzērušu tēvaini, kurš savu agresiju varētu vērst tieši pret viņu.

Mēs vēlamies drošu vidi, patīkamu apkaimi, tikai piemirstas, ka katram savs pirksts jāpieliek, lai to izveidotu. Nav jākļūst par slikto policistu un tīšuprāt jāmeklē neizdarības, bet jāseko iekšējam kompasam. Labākā aizsardzība ir uzbrukums — tieši tādēļ pat uz vispieklājīgāko aizrādījumu var nākties dzirdēt rupju verbālo daiļradi. Es izvēlos nebūt vienaldzīga un ceru, ka arī citi ar savu klusēšanu neatbalstīs sīko huligānismu nekādās tā izpausmēs. Sabiedrība ir morālais kompass, būsim tāds spogulis, kurā raugoties, jaunieši spēs saskatīt robežas.