Rīga un Nerīga

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nākusi klajā ar ideju, kā panākt reģionu turības izlīdzināšanos jeb visus kopā tuvināt Rīgai un Pierīgai. Idejas būtība ir Eiropas Savienības fondu līdzekļus Latvijas reģioniem sadalīt proporcionāli to turībai, bet apgrieztā secībā — mazāk turīgajiem reģioniem piešķirot lielākus līdzekļus. Šajā kontekstā vairāk tiek domāts par Latgali, bet arī citviet daudzi lauku reģioni ir krietna pabērna lomā.

Ieceres un mēģinājumi veicināt reģionu attīstību bijuši arī iepriekš, bet līdz šim lielu un paliekošu ietekmi nav devuši. Joprojām valda milzīga atšķirība starp Rīgu, kā arī citām lielākajām pilsētām un mazpilsētām, kur nu vēl pagastiem. Visur gan dzīvo vienas valsts iedzīvotāji. Atšķirība tikai tā, ka citi dzīvo, bet citi mēģina izdzīvot, ikdienā cenšoties risināt darba, transporta, ceļu un citas problēmas, jo citādāk nav iespējams. Ir jānokļūst darbā, bērniem uz skolu, pie ārsta, uz veikalu. Tikmēr lielpilsētas aug, un jādomā, kā tur paplašināt dzīvojamo fondu, sakārtot infrastruktūru un daudzas citas lietas, bet citviet nekā no tā vispār nav. Tāpēc ministrijas rosinājums šķiet viens no prātīgākajiem pēdējā laikā. Ja attīstīs reģionus, nevis tikai Rīgu, varbūt cilvēku apdzīvotība vairāk izlīdzināsies. Jau šobrīd daudzas jaunas ģimenes izvēlas dzīvot laukos, novērtējot to priekšrocību. Prieks par katru, un gribas ticēt, ka šis entuziasms nezudīs pēc kāda laika, saskaroties ar ikdienu, kas dažkārt izrādās nepārvarama. Kad ģimenē ir mazi bērni, cilvēki ļoti novērtē, ja nav jāspiežas lielpilsētas burzmā, turklāt reģionos vieglāk sasniedzamas gan skolas, gan bērnudārzi un interešu izglītība. Cilvēki sāk runāt arī par to, kādas ir mazākas izglītības iestādes priekšrocības. Mazpilsētās pērk dzīvokļus un ienāk arī vairāk pensijas vecuma cilvēku, kuri pelnīto atpūtas laiku vēlas pavadīt mierīgāk, un viņi nejūtas kā nonākuši nekurienē, jo arī laukos ir, ko darīt, un var saistoši pavadīt brīvo laiku.

Domājot par atšķirīgo valsts apdzīvotību un attīstību, šķiet, ka ikvienam laukos dzīvojošajam būtu jāpiemaksā, ka viņš tur vēl ir, uztur un kopj savu vietu, veido ap sevi sabiedrību. Realitātē gan ir citādāk, arī atalgojuma ziņā, kas Rīgā bieži vien ir augstāks nekā reģionos vienas un tās pašas profesijas pārstāvjiem. Tomēr nevar bezgalīgi audzēt vienu pilsētu, turpināt vairot plaisu starp galvaspilsētu un reģioniem, atstājot tos kā vasarnīcu vai guļamrajonu, kur atgriezties atpūsties. Visi uz pilsētām nepārcelsies. Tāpēc svarīgi ir sakārtot infrastruktūru, darba un atpūtas iespējas arī reģionos, lai cilvēki tur paliktu, radītu jaunas darba vietas un iespējas citiem. Neviens jau negrib dzīvot tur, kur nekā nav.