Reģionālo mediju liktenis digitālajā laikmetā

Ludzā ir astoņi tūkstoši iedzīvotāju, kas ir par tūkstoti vairāk nekā Aizkrauklē. Arī iedzīvotāju nacionālais sastāvs abās pilsētās līdzīgs — latviešu ap 60% un pārējie cittautieši. Attiecīgi arī mediju patēriņš abās varētu būt līdzīgs. Trešdien kļuva zināms, ka darbu beidzis reģionālais laikraksts “Ludzas Zeme”. Trīs galvenie iemesli — finansiālas grūtības, mazs lasītāju skaits un digitalizācijas izaicinājumi. Tie norādīti portāla lsm.lv rakstā, un šos iemeslus nosaukusi arī laikraksta redaktore Laima Linuža.

Salīdzinot ar cilvēka mūžu, “Ludzas Zemei” bija jau pieklājīgs vecums — 84 gadi. Salīdzinoši “Staburags” ir par 27 gadiem jaunāks. Neviens izdevums Latvijā ilgmūžībā nevar sacensties ar vienu no vecākajām avīzēm Eiropā — “Haarlems Dagblad”, kas iznāk Nīderlandē jau 368 gadus, un joprojām arī drukātajā versijā.

Latvijā ir ap 30 reģionālo laikrakstu, attiecīgi Lietuvā ap 60 un Igaunijā ap 40. Šie ir aptuveni skaitļi, jo precīzas informācijas savākšanai būtu nepieciešams ilgs laiks. Skan banāli, bet laiks ir nauda, un precizitātei nepieciešama arī pacietība. Nesen klausījos sarunu ar jaunajiem topošajiem žurnālistiem, kas mācās Rīgas Stradiņa universitātē. Trīs intervētās meitenes, visas kā viena atzina — viņām nav motivācijas strādāt pētnieciskajā žurnālistikā. Iemeslus minēja tos pašus — atlīdzība, ilgas darba stundas un nespēja saskatīt sava darba rezultātu — vai tas vispār kādam ir vajadzīgs. Vēl kāda atziņa, kuru saklausu pēdējos mēnešos — cilvēkiem neinteresē ziņas. Viņi tās nelasa, neklausās, neskatās. Mūslaiku ikdienas filozofijā ienācis personības, ego kults, rosinot vispirms domāt par sevi, un tikai attāli par citiem. Kurš no jums pēdējā laikā redzējis akcijas ar aicinājumu palīdzēt kādam grūtībās nonākušajam? Tādi parādīsies tikai tuvāk Ziemassvētkiem. Arī Ukrainas kara tēma nu jau uztrauc tikai reto. Jautājums — kas tālāk? Iedomāsimies situāciju — pasaulē pazustu visas ziņu aģentūras, mazās un lielās avīzes, portāli. Kāds būtu tavs rīts, ikdiena, nezinot, kas notiek pilsētā, valstī, kaimiņos, pasaulē? Šo tukšumu tūlīt mestos aizpildīt tie, kuri kāro pēc varas, ietekmes, naudas. Pārējie ietu viņu pavadā. Vairs nekādas demokrātijas. Drīz vien izceltos nemieri, zeltu meli, tautas masas ar dažādu soctīklu palīdzību tiktu sarīdītas viena pret otru. To, ka mediji, tajā skaitā “Staburags”, lasītājiem ir svarīgs, parādīja aptauja. Uz jautājumu: par kādām tēmām vēlētos lasīt vairāk, 83% atbildēja — par vietējām aktualitātēm.

Atgriežoties pie “Ludzas Zemes”, tās redaktore teic: tirāža bija 2000 eksemplāru. Valsts mērogā tas nav daudz, taču daļai lasītāju avīze bija vienīgais informācijas avots par notikumiem savā pusē, turklāt daudzi dalījās ar avīzi arī ar kaimiņiem un draugiem. Tomēr, manuprāt, atslēgas vārds ludzēniešu nelaimei ir bailes no digitalizācijas. Par to daudz nerunā, bet tendence ir skaidri redzama — jo dzīvo tālāk no Rīgas, jo ar visu, kas digitāls, cilvēks ir uz jūs. Ludza ir Latvijas nomale, ap 260 kilometru no Rīgas un tikai trīsdesmit kilometru no Krievijas robežas. Nav jābūt ekspertam, lai saprastu, kādu mediju ietekme arvien spēcīgāka būs Ludzas pusē.