Redzamā un neredzamā puse

Nespēju atbrīvoties no domas par to, kas notiek Ogrē. Esmu kādu laiku strādājusi “Ogres Avīzē”, kas savlaik iznāca agrākajā Ogres rajonā, vēlāk “Ogres Ziņās”, tāpēc šī puse man nav sveša. Jau tolaik tur virmoja dažādas politiskās intrigas, tika dalītas uzņēmēju un politiķu intereses, kādu nebija Aizkraukles rajonā, bet ar ko nācās saskarties kaimiņu redakcijā. Jā, bija arī mēģinājumi ietekmēt žurnālistu viedokli vai iegūt laikraksta labvēlību. Agrāk šīs politiskās intrigas un mēģinājumi ietekmēt kāda viedokli, vismaz man no malas raugoties, izpaudās slēptā veidā, tā teikt, maigas rokas vadītas. Tagad atliek vien pabrīnīties, ar kādām metodēm tiek risinātas problēmas pašvaldībā. Runa ir par Ogres mēra Egila Helmaņa un vietējā vēstures un mākslas muzeja attiecībām pēc skandāla ar sankcijām pakļautā Krievijas miljonāra Pētera Avena privātās porcelāna kolekcijas nenotikušo izstādi.

Ja līdz šim sašutums tika pausts par Daugavpils mēra Elksniņa darbošanos domē, latviešu valodas lietošanas pārkāpumiem un citām izpausmēm, tad tagad viņa izdarības liekas kā maza bērna šļupsti salīdzinājumā ar Ogres mēra varas demonstrēšanu, noliekot pie vietas citādi domājošos vai tos, kas atļaujas runāt pretī. Vispirms lēmums par algu nepalielināšanu, tad tradicionālu muzeja pasākumu pārcelšanu uz bibliotēku, līdz beidzot — muzeja reorganizācija. Pats Helmanis gan piesedzoties ar demokrātiju un pārmetot muzejam nepatiesas informācijas izplatīšanu, skaidro, ka muzeja reorganizācija saistīta ar novadu reformu. Taču jaunajā formējumā dzīvojam jau gandrīz divus gadus, tāpēc atrunāties ar to pēc tik ilga laika ir diezgan nejēdzīgi. Viss nonācis tik tālu, ka neviens muzeja darbinieks saziņā ar presi bez saskaņošanas ar pašvaldību pat vārdu nedrīkst paust un šajā jomā drīkst būt tikai viens pareizais viedoklis.

Kultūras ministrs Nauris Puntulis savu partijas biedru Helmani gan bija izsaucis uz pārrunām Muzeju padomē, taču tas nemaina notikušā būtību. Daži “Progresīvo” deputāti aicināja arī Saeimā izvērtēt Helmaņa darbības attiecībā uz Ogres muzeja izvērtējumu, taču saņēma noraidījumu — 45 deputāti balsoja pret, 33 atturējās jeb, manā izpratnē, kā strausi iebāza galvu smiltīs, demonstrējot savu vienaldzību. Vai tas nozīmē, ka šādu attiecību kārtošanu un problēmu risināšanu atbalsta pie valsts varas esošie un jēdzieni “demokrātija un vārda brīvība” ir skaista izkārtne, ar ko piesegties?

Man patika aizbraukt uz Ogri, pastaigāt pa gājēju promenādi Ziemassvētkos un valsts svētkos, kad tā skaisti izrotāta un izgaismota, taču pēc šī notikuma būs grūti priecāties par ārišķīgo spozmi, zinot, cik satrupējis ir tās kodols.