Rada mājas saldējuma nozari. Visa pamatā — sastāvdaļas, tradīcijas, mūsu kultūra un vēsture

Salīdzinājumu ar labi darbojošos pulksteni, kurā katrs zobrats sazobē ar citu kustina ikdienā neatsveramu un nepieciešamu mehānismu, manuprāt, varētu attiecināt uz skrīveriešu Sotnieku ģimeni. Vai citādi 16 gadu garumā pastāvētu ģimenes uzņēmums?

Klasika ir nemirstīga

Latvijā nav tādas uzņēmējdarbības formas kā ģimenes uzņēmums. Patiesībā žēl, jo tā uzzinātu gan par stiprām ģimenēm, gan viņu paveikto. Sotnieku ģimene Skrīveros ar moto “Dabas valdzinājums kaifīgākai dzīvei” jau 16 gadus vada uzņēmumu “Skrīveru mājas saldējums”, un katram ģimenes loceklim ir savi pienākumi, kuri ved uz vienotu mērķi.

Vārdi “Skrīveru mājas saldējums” jau pasaka priekšā, ka te top mājas saldējums. Kā radās ideja mājās gatavot saldējumu? “Vecāki kopā ar mums, bērniem, iestādīja ogu un augļu dārzu. Domājām, ko ar ražu iesākt? Tētim radās ideja gatavot saldējumu. Tā tobrīd bija brīva niša. Ar nolūku viņš izvēlējās nosaukumu “mājas saldējums”. Pēc tam saldējuma baudītāji vaicāja — no kurienes jūs esat? Ā, no Skrīveriem! Tā mēs tikām pie nosaukuma. Mamma ir tā, kas izdomā receptes. Tētis izdomāja, ka gatavosim saldējumu, atrada iekārtas,” stāsta viena no uzņēmuma saimniecēm Lelde Sotniece. Sāka ar klasiku, un tas bija baltais saldējums ar rozīnēm. “Plombīra saldējums ar rozīnēm bija vecāku bērnībā, ko viņi ļoti labi atceras. Tas mums piedāvājumā ir joprojām — klasika ir nemirstīga!” saka Lelde.

Pamazām radās arvien vairāk saldējuma veidu, vasarā iespējams nobaudīt vairāk nekā 30. “Ir saldējumi, bez kuriem nevar nekur braukt. Tie ir baltais ar vaniļu, dievu ēdiens — šokolādes saldējums. Zināt, kurš ir mūsu vispopulārākais? Tas, kuru citur pasaulē nekur īsti nevar pagatavot — pacilājošs biezpiena saldējums ar fantastiskām avenēm. Visu latviešu lepnums! Šogad ļoti pieprasīts ir auzu pārslu griljāžas saldējums. Mums ir arī sava “popzvaigzne” — smiltsērkšķu sorbets ar medu,” teic Lelde.

Lielražotāji bija vērīgi

Skrīveriešu piedāvājumā ir arī sāļie saldējumi, kurus, kā paši teic, gatavo, lai dzīve būtu interesantāka. Iedvesma, kur smeļas tiem idejas, ir latviešu daba un latviešu virtuve. Receptes tiem ir zināmas, tikai modernizētas. Piemēram, kurš gan nav ēdis zivi ar mārrutkiem? “Mūsu gadījumā tās ir brētliņas ar mārrutku saldējumu un marinētām bietēm. Šis saldējums iederas pie jebkura ēdiena, to var baudīt kā mērci, ” saka Lelde.

Ar saldējumu Sotnieku ģimene jau aizvadījusi 16 vasaras, un viņu šī gada “himna” bija “Kad man vairs nebūs 16”.

Vaicāti, kā veicies šajos gados, ģimene teic — labi, lēns, bet visu laiku kāpums. “Esam radījuši mājas saldējuma nozari,” sarunā iesaistās Leldes brālis Mārtiņš. “Kad sākām, nebija neviena, kas to dara, nu jau ir gandrīz katrā pilsētā.” “Tas ir ļoti labi, galvenais, lai tas būtu kā mājās gatavots saldējums. Ne visur tā ir. Tagad pircējam jābūt ļoti vērīgam — daudz jāzina un jāanalizē,” bilst Lelde.

Leldes un Mārtiņa mamma Dzidra atceras, ka šo gadu laikā pie viņiem viesojušies daudzi lielāku un mazāku uzņēmumu pārstāvji, lai rastu priekšstatu par mājas saldējuma ražošanu. Bija atbraukuši arī Rīgas piena kombināta pārstāvji, kuri Sotniekus uzklausīja ar neslēptu interesi. Tomēr viņi spējuši noturēties un palikuši uzticīgi savam darbības principam.

Arī sēņu saldējums

Vai šodien pircēju vēl ir iespējams pārsteigt? “Mēs joprojām pārsteidzam ar to, ka ļoti stingri turamies pie mājas uzstādījuma, ka mēs nedarām kā rūpnīcā, neizmantojam liekos produktus — stabilizatorus, emulgatorus, kaut kādas pastas, ķīmiskās piedevas, kas paildzina derīguma termiņu un uzlabo struktūru. Izmantojam parastu cukuru un olas. Tas ir izaicinājums un reizē ilgtermiņa projekts. Mēs vairāk investējam iekārtās, nevis piedevās,” teic brālis un māsa. “Laba ogu rīve, smalkāki sieti, labāki katli — visas nianses ir būtiskas. Jāsaliek kopā dažādi mainīgie lielumi. Vasaras piens atšķiras no ziemas piena, augļus un ogas ietekmē laikapstākļi, tad jādomā, kā to labāk pārvērst galaproduktā,” saka Lelde.

Abi apgalvo, ka ideju jauniem produktiem netrūkst, un Lelde bilst, ka viņiem esot interesants stāsts par kādu ideju. “Kā jau teicu, mums ļoti palīdz daba un latviešu virtuve, kur aizgūt daudz recepšu. Kad saņēmām balvu — atzinību par ģimenes uzņēmumu, mums bija jāfotografējas. Novada vadītājs Leons Līdums saka — pie mums brauc viesi, es viņiem stāstīju, ka jums ir sēņu saldējums. Jums ir? Nav! Viesi ierodas konkrētā datumā, vai varētu viņiem sarūpēt sēņu saldējumu? Mamma pagatavoja trifeļu saldējumu. Tā ka Līduma kungs tagad ir krusttēvs vienai saldējuma receptei. Tas ir ļoti jauki, ka šādi atgadījumi ir pamats jaunai receptei,” teic Lelde.

Rīgas pavārs Kārlis Roberts Celms pasūtīja estragona saldējumu. Leldes tētis Voldemārs atnāca uz darbu ar zilo sieru un šokolādes tāfelīti, sak, mums vajag šādu saldējumu. Beigās sapratuši, ka estragona saldējums sader ar zilo sieru un, ja vēl pievieno tomātus, baziliku, ir bauda ēst. Izrādās, saldējumu var pasniegt ar sāļajiem ēdieniem!

Iztur temperatūras svārstības

Šogad skrīveriešu gatavoto saldējumu var nobaudīt arī “airBaltic” pasažieri lidojuma laikā. “Mēs palikām uzticīgi tam, ko mēs darām, kā mamma saka, kvalitāte ir mūsu dievs! Receptes ir autentiskas, un garša ir dabīga. Vasarās saldējumu var nopirkt Lapmežciemā. Tur iepērkas dažādi cilvēki, un gadījās, ka iepirkās arī darbiniece, kas ir atbildīga par jaunu produktu nonākšanu “airBaltic” lidmašīnās. Mēs katru gadu piedalāmies izstādē “Riga Food”. Mūsu vieta parasti ir stūrītī, uz kuru visi nāk atpūsties. Ir dienas beigas, un nāk kāda sagurusi sieviete nobaudīt saldējumu. Tā mēs iepazināmies, jo izstāde ir vieta, kur notiek tīklošanās. Es pastāstīju, ka saldējumu ir iespēja saglabāt ilgāk, lai neizkūst,” teic Lelde. Savukārt Mārtiņš piebilst, ka sekmējis arī tas, ka produktiem netiek pievienotas mākslīgās piedevas. Saldējums iepildīts pašu veidotos kartona kubiņos, kas ir dubulti, tāpēc tajos vēsais gardums nekūst. Iesaiņojums iepatikās arī lidkompānijas pārstāvei.

Savukārt iesaiņojums šogad izstādē “Riga Food” tika novērtēts ar otro vietu apmeklētāju balsojumā un trešo vietu interneta balsojumā.

Vēlāk pārsteidzis telefona zvans, kas nozīmēja, ka jāsagatavo paraugi testēšanai. “Mēs saldējumu nepiepūšam ar gaisu, tāpēc tas iztur temperatūras svārstības,” saka Mārtiņš. Saldējums testēšanu izturēja, un tā skrīveriešu produkcija nokļuva “airBaltic”. Jāpiebilst, ka šīs kompānijas lidmašīnās nav saldētavu, vien kastes ar sauso ledu. “airBaltic” ceļotāji lidmašīnā vasarā baudīja zemeņu sorbetu, šokolādes un balto saldējumu. Visiecienītākais ir zemeņu sorbets. “Mums, mazam uzņēmumam, tā ir lieliska pieredze darboties ar tik lielu kompāniju. Sapratām, ka esam ātri, elastīgi un viegli pieņemam lēmumus, un spējam sadarboties ar lieliem uzņēmumiem,” teic Lelde.

Cilvēkiem ļoti patīk

Uzņēmuma paralēlā darbība ir dārzā izaugušo augļu un ogu pārstrāde. Augļi un ogas vajadzīgi saldējuma gatavošanā, taču visu tāpat nav iespējams izmantot, tādēļ nācās domāt, ko ar to iesākt. “Izlēmām, ka jārada jauna līnija, kas ar laiku pāries dārza uzņēmuma ziņā. Tie ir sīrupi, sulas, ievārījumi, želejas. Pagaidām to saucam par “demoversiju”, jo receptes ir dažādas, taru arī izmēģinām dažādu — kas vairāk patīk, kas vairāk ir pieprasīts, kura recepte izdodas vislabāk,” saka Lelde. “Cilvēkiem arī patīk. Līdzās ir aptieka, un viņi arī pie mums iegriežas, labprāt iegādājas irbeņu, aroniju, plūškoka sīrupus,” bilst Mārtiņš. Pudelēs un burciņās nonāk plūškoka ogas, smiltsērkšķi, plūmes, upenes, rabarberi, āboli, cidonijas, meža mellenes un citi augļi un ogas. “Mēs novērtējam mammas zināšanas un drosmi eksperimentēt,” teic Lelde un piemetina, ka ideja bijusi jau sen. To īstenot pamudināja kara rezultātā radusies inflācija, kas parasti ir liels izaicinājums. Mārtiņš piemetina, ka, beidzoties saldējuma sezonai, jāmēģina pielāgoties ziemas periodam.

Piparkūku mīkla arī vegāniem

nākuši arī “Skrīveru — uzņēmums piedāvā ūku mīklu. Ideja esot saldējuma, jo Leldes kādreiz darbojās beūku, maizīšu mīklai mīkla. “Specializējam, mazāk uz cepuoņas dažādas recepsavām garšas kārpiēlēties izlasi no septiā ir versija vegāniem, av sviesta, cūku taukauliņu eļļa, nav me-Divas mīklas ir pēc eptēm gatavotas — otra ir ar ķimenēm. u, šokolādes un apelziediņiem. Tā ir neemassvētkiem neieta, tomēr lavanda ir c Lelde. iesāka rīkot piparkūadošās darbnīcas. Iz-Ziemassvētku noskan arī apmeklētājiem, ienās visus aicina atarkūkas. Var darboo, kā saka Lelde, glardzumiņu nevar būt as un baudītas pankūas ar kartupeļu saldērīnumsvecītes, vienti Ziemassvētki. ir, ka kafejnīcā ir ieanas. “Mums ir skaisrīveru meitenes gataizraudzīties dāvanu, ņot,” stāsta Lelde un matā šiem 16 gadiem r mūsu zemes garša. rzā, izaug, šī vieta, šie laikapstākļi, šķirnes, kas Latvijā saglabājušās. Viss kopā veido oriģinālo garšu. Runājot par saldējumu, tas ir oriģināls latviešu saldējums. Es ar to lepojos, mēs visi ar to lepojamies! Ar sulām, sīrupiem, piparkūku, mežģīņcepumu mīklām. Visa pamatā ir sastāvdaļas, tradīcijas, mūsu kultūra un vēsture.”

Pašu ogas — lielākā bagātība

“Esmu liela ogu un Latvijas dabas velšu cienītāja,” saka Dzidras kundze, “tādēļ arī recepšu pamatā ir ogas. Sorbetos 70% ir ogu biezenis, ko mēs paši gatavojam, bez krāsvielām. Tā tam būtu jābūt, bet mūsdienās tas ir retums, arī ekonomiski nav pārāk izdevīgi. Biezpiena saldējumam ir aveņu pārlējums, kam vajadzīgs aveņu biezenis, mazliet dzērveņu skābumam. Visam cauri vijas Latvijas ogu līnija. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Latvijas ogas ir lielākā bagātība, jo līdz šim klimats bijis piemērots, lai izveidotos cukuri, skābes un garšas, līdz ar to mūsu ogas ir ļoti aromātiskas. Nesaprotu, kāpēc poļi vai citi skaitās superaudzētāji?! Kāpēc augstā cieņā tur, piemēram, Itālijā ražotos džemus? Man mūsu sīrupu līnija ir ļoti mīļa, jo es dievinu ogu produktus. Tā nav tikai sula, sastāvā ir arī tas, ko satur miziņas, līdz ar to tā ir ļoti vērtīga. Mums vairāk jānovērtē vietējās dabas veltes,” teic Dzidras kundze.

Tomēr cenas dēļ priekšroku nereti cilvēki dod Polijas zemenēm. “Te mēs aizejam pa apli — jo mēs mazāk pērkam savas zemenes, jo dārgākas tās ir,” bilst Voldemāra kungs. Viņam piekrīt arī meita: “Jo vairāk mēs atbalstīsim vietējos produktus, savas tradīcijas un valodu, savas vērtības, jo plašāk tās mums būs pieejamas. Mums nevajag aizmirst, no kurienes mēs nākam un kas esam.”

Balvu gads

Daļai uzņēmumu finansiālā situācija pasliktinājās kovida pandēmijas laikā. Skrīverieši teic, tā ietekmi neizjuta, jo strādāja, pielāgojoties notiekošajam. Mārtiņš tad divu dienu laikā izveidoja e-veikalu, kas sekmēja piparkūku mīklas noietu: “Kovida sākumā arī mēs izveidojām mājas piegādes, un varēja just klientu atbalstu. Pasākumu nebija, braucām uz dabas takām, pilsētām, tirgojāmies parkos. Cilvēki palika uz vietas un naudu tērēja uz vietas.” “Es mazliet smejos, ka mums kovids ir katru gadu. Sezona beidzas, sākas tukšais ziemas periods, un tad domājam, ko darīt šajā laikā. Tāpēc ir mīkla, cepumi Ziemassvētkiem, sīrupi, ko var pārdot visu gadu. Mēs pārvērtāmies par veikalu kafejnīcas vietā,” teic Dzidras kundze.

Skrīverieši zina, ka ar jaunu produktu radīšanu vien nepietiek, būtiski ir savu veikumu parādīt plašākā mērogā. Vairākkārt kopā ar citiem Latvijas ražotājiem mērots ceļš uz Berlīni Vācijā, lai piedalītos starptautiskajā komercizstādē “Zaļā nedēļa”. Līdzās citiem atzinības rakstiem un balvām krājas arī šogad iegūtās. Un tādas ir trīs — Aizkraukles novada domes balva kā gada ģimenes uzņēmumam, Zemgales Tūrisma asociācijas gada balva “Zemgales Zelta rokas” un “Zemgales Gada uzņēmēja” balva mikrouzņēmuma nominācijā.

Runājot par ražošanas apjomiem, ģimene teic, ka tirgus situācija neveicina krasu pieaugumu — iedzīvotāju pirktspēja kļūst mazāka, līdz ar to pārdošana grūtāka. “Ja pirktspēja būtu kā pirms astoņiem gadiem un ar mūsdienu iespējām, mēs noteikti dzīvotu krietni labāk,” bilst Mārtiņš. “Mums nav eksporta, esam tikai vietējā tirgū,” saka Dzidras kundze, “un tas ir tik liels, cik ir.” Šovasar labs noiets divu nedēļu garumā bija Dziesmu svētkos, lai arī tas prasīja daudz spēka.

Uzlabos darba vidi

Lelde ģimenes vārdā saka lielu paldies visiem, kas ar viņiem kopā darbojas, visiem saldējuma baudītājiem, kuri ir lielākā vērtība, un viņi to dara jau visus šos gadus un izvērtējuši visas garšas, un paldies arī kuplajai “saldējuma ģimenei”, kas vasarā kļūst vēl lielāka, kad saldējums jāpārdod.

Nākamais gads “Skrīveru mājas saldējumam”, iespējams, iezīmēsies ar ievērojamu notikumu — piepildīsies daudzu gadu sapnis par jaunu un lielāku ražotni. Tajā tiek ieguldīts pašu nopelnītais 16 gadu garumā. Ilgi, pacietīgi, ejot ar līkumu bankām un neņemot kredītus. “Mēs nekļūsim par rūpnīcu klasiskā izpratnē, tas nav mūsu mērķis. Tad tās ir citas tehnoloģijas un receptes. Saglabāsies vecās iekārtas, bet uzlabosies darba ērtības un produkcijas kvalitāte,” saka Lelde. Iespējams, radīsies vēl kāds jauns produkts, jo ideju Sotniekiem netrūkst! Tāpat tiks pilnveidotas ekskursiju programmas — pēdējos divos gados, attīstoties lokālajam tūrismam, pēc tām ir pieprasījums.

“Skrīveru mājas saldējums” nav vienīgais ģimenes uzņēmums Skrīveros, un lielākā daļa no tiem veiksmīgi darbojas vairāku gadu garumā. Vai tas nozīmē, ka Skrīveros ir labvēlīga vide uzņēmējdarbībai? Lelde domā, ka palīdzējusi leģenda par konfektēm “Gotiņa”, Mārtiņš bilst, ka Skrīveros ir pateicīga lokācija. Dzidras kundze uzskata, ka spēkā vēl ir senā aura, sākot jau ar barona fon Siversa laikiem. Pirms kara Skrīveros bija daudz uzņēmēju, bet padomju laiks diemžēl ieviesa savas korekcijas. Taču tad Skrīverus slavenus darīja lauksaimniecības zinātnieki, nevienam svešs nebija arī Skrīveru izmēģinājumu saimniecības un Skrīveru Pārtikas kombināta vārds. Ģimene pārliecināta, ka Skrīveros bijuši, ir un būs darbīgi un inteliģenti cilvēki, bet, lai vide pagasta attīstībai būtu vēl labvēlīgāka, no novada gaida atbalstu infrastruktūras sakārtošanā, kas pievilinātu vēl vairāk cilvēku Skrīveros. 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.