Progresīvi domājoši tradīciju glabātāji

“Es mīlu tevi, Latvija,/ Vai tu to tagad dzirdi?/ Es mīlu tevi, Latvija,/Ar savu mazo sirdi.” Šo četrrindi mans dēls ar apbrīnojamu entuziasmu drillē uz nebēdu. Pārrunājot novembra svētku būtību ar piecgadnieku, saskatīju paaudžu plaisu. Es viņam ar pietāti, svētumu stāstu par vēsturi un šo dienu tradīcijām mūsdienās. Viņš smaida! Skaita četrrindi un priecājas! Sāku palikt dusmīga, jo likās, ka viņš mani it nemaz nav sapratis, bet tad no viņa mutes tāda taisnība kā zibens no skaidrām debesīm izšāvās — bet tie ir svētki, Latvijas dzimšanas diena. Dzimšanas diena ir jāsvin un jāpriecājas! Sava loģika viņam ir.

Svinot Lāčplēša un Latvijas valsts proklamēšanas dienu, uzsveram zaudētās dzīvības, grūtības un izaicinājumus, ko nācās pārvarēt brīvības vārdā. Personīgi man novembra svētki nesaistās ar svētkiem to tipiskajā izpratnē. Tie ir ar patriotismu apvīti notikumi, kas tiek aizvadīti ar zināmu atturību, pietāti un cieņu. To, ka drīkst svinēt ar lielāku pacilātību, man parādīja dēls, viņa izpratne par svētkiem.Katram ir sava svētku interpretācija. Redakcijai piezvanīja kāds koknesietis — viņaprāt, Lāčplēša dienas svinības nenotika. Tā viņš uztvēra pulcēšanās ierobežojumus — nav gājiena, nav svētku. Pārspīlēti, bet katram jau sava mēraukla. No vienas puses, pat skumji, ka visa svētku ideoloģija cilvēkam saistās tikai ar vienu gājienu.

Tajā pašā laikā ievēroju daudz pozitīvu pārmaiņu. Pēdējos gados arvien populārāki kļūst karogu braucieni. Laikā, kad lāpu gājieni, skrējieni un citu veidu pulcēšanās nav vēlama, šī ir lieliska alternatīva, kas ļauj saglabāt kopības sajūtu, vairot svētku noskaņu un nepārkāpt epidemioloģiskās prasības. Pēdējos gados par neatņemamu svētku norises kulmināciju daudzās pašvaldībās bija kļuvusi svētku uguņošana. Aizkrauklē jau otro gadu uguņošanu aizvietos ar gaismas šovu, kas priecēs daudz vairāk iedzīvotāju, netraumēs suņus un būs dabai draudzīgāks risinājums par pirotehnikas laišanu gaisā.

Mēs esam progresīvi domājoši tradīciju glabātāji, un tas nav nekas slikts. Katrs laiks un katra paaudze nāk ar savu izpratni. Vispirms bija sapnis par savu valsti, brīvu Latviju, tagad tā ir realitāte, ko liekam mūsu bērniem šūpulī. Kā viņi to sargās un lolos, būs viņu rokās, mūsējās ir iespēja likt stingrus pamatus.

Lai piederības sajūta savai dzimtenei pavada mūs ne tikai svētkos, bet arī ikdienā — kā sirdī, tā darbos!