Programma “karājas” gaisā

Jaunais mācību gads nule kā ieskrējies, mēģinot pielāgoties jaunajām izmaiņām, un tām, kas vēl būs. Gatavojamies arī jaunā finansēšanas modeļa “Programma skolā” ieviešanai, ko bija iecerēts darīt jau ātrāk, bet, visticamāk, sāks no nākamā gada. Lai to ieviestu, nākamgad valsts budžetā gan papildu jāatrod 35,5 miljoni eiro, bet 2026. gadā un pēc tam ik gadu — 106,5 miljoni eiro. Taču nepieciešamais finansējums nav paredzēts ne 2025. gada valsts budžetā, nedz turpmāk.

Daļu naudas Izglītības un zinātnes ministrija sola rast savā budžeta, bet ar to tik un tā nepietiek. Vai šādi lāpoties var ieviest tik apjomīgu un nozīmīgu programmu? To, ka nepieciešams kaut ko mainīt, šaubu nav, jo jāiet līdzi esošajai situācijai un jāmācās no kļūdām. Tomēr viss notiek līdzīgi kā ar daudzām citām izmaiņām izglītībā — ideja uz papīra ir, bet nav precīza plāna, kā to īstenos. Tas daļēji jau notiek ar aizsardzības mācības ieviešanu skolās — bija lēmums, ka tam jānotiek, bet, kā tas ietekmē kopējo mācību procesu, līdz galam nebija padomāts. Katra skola ar to jau tiek galā, bet lielāku slodzi skolēni jūt. Tāpat kā otrās svešvalodas apguve, kurai vienkārši trūkst skolotāju. Ir tikai valdības uzstādījums — vajag, bet kā, tieciet paši galā. Nemaz nerunājot par iepriekšējām novitātēm izglītībā, kurām joprojām nav nodrošināti mācību līdzekļi.

Tāpat vēl nav panākta vienošanās, vai reformu no 1. septembra īstenos pakāpeniski, pilnā apmērā vai tā ieviešanu atliks vēl par gadu. Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša skaidrību par jaunā finansēšanas modeļa ieviešanu solīja līdz gada beigām, bet izskatās, ka tā nenotiks.

Izglītības jomā bijis tik daudzu pārmaiņu vēsmu, kas pamatīgi satricinājušas skolas un sabiedrību. Tai gan jābūt pamatu pamatam, jo veido nākotnes sabiedrību. Vismaz pārskatāmai un paredzamai kaut dažus gadus uz priekšu, tomēr pēdējā laikā tā nav. Nav pat skaidrības, kurp virzāmies, tikai vīzijas un skarbi paziņojumi, kas Latvijas skolas un sabiedrību šķeļ vēl vairāk. Iedziļinoties jaunās programmas būtībā, tā šķiet perspektīva, lai vismaz mēģinātu nodrošināt vienādākas iespējas visiem. Tikai diemžēl pagaidām tas viss ir uz papīra, jo naudas nav. Tās pašas nelaimīgās naudas, kas līdz šim seko skolēniem, un viņu, kā zināms, daudzviet kļūst aizvien mazāk.

Grūti pateikt, kurā posmā notikusi aizķeršanās, vai arī izglītība ne tuvu vairs nav valsts prioritāte, bet, cik ilgi tā mētāsimies? Sakārtojot vienu jomu, virzība notiek pārējās, jo viss valstīs ir saistīts.