Prātu asinošais tabu skolās

Izrādās, esmu viena reta būtne, kas nezināja, ka kāršu spēles daudzās izglītības iestādēs ir aizliegtas. Šis fakts man kaut kā veiksmīgi bija paslīdējis garām. Aptaujāju draugus un radus — lielākā daļa par šo noteikumu bija informēti, taču kādai “duraka” partijai starpbrīdī tas neesot traucējis.

Pētot jautājumu detalizētāk, noskaidroju, ka spēļu regulējums izglītības iestādē, īpaši starpbrīžos un izglītojamo brīvajā laikā, ir katras izglītības iestādes brīva izvēle. Atradu diagonāli pretējas prakses — skolas, kur kāršu spēle ir aizliegta, un tādas, kurās atļauta. Laikam jāatkāpjas un jāpaskaidro, ka runa nav par “duraku”, zolīti, “cūkām” vai vēl kādu kāršu spēļu veidu, bet par apzīmējumu “azartspēles”, ar ko kāršu izmantošana tiek saistīta. Kāršu spēlēšanas aizliegums mani mulsina, jo es kārtis uztveru kā prātu asinošu galda spēli. Azartspēle ir spēle, kurā fiziskā persona, iemaksājot dalības likmi, var iegūt laimestu. Arguments, ka kāršu spēle automātiski tiek saukta par azartspēli, neiztur kritiku, jo arī domino spēlēšana, monopols, “Riču Raču” partija un virkne citu spēļu par tādu var kļūt, ja to spēlē uz naudu. Pārskatīju vairāku Aizkraukles novada skolu iekšējās kārtības noteikumus. Vienā gadījumā, citēšu — “aizliegts spēlēt spēles uz naudu un materiālajām vērtībām”, citas skolas nolikumā stāv rakstīts “aizliegts spēlēt kārtis un citas azartspēles”, trešajā — neatradu punktu, kurā būtu minētas kārtis vai azartspēles.

Pērnā gada maijā platformā “Manabalss.lv” skolēns vāca parakstus par atļauju skolā spēlēt kārtis. Šai iniciatīvai sekoja virkne rakstu un televīzijas sižetu, kas pētīja šo jautājumu. Absolūtais vairākums uzrunāto, tostarp skolotāji, pauda viedokli, ka šāds aizliegums ir nejēdzīgs.

Es cienu un pakļaujos izglītības iestādes izstrādātajiem noteikumiem. Ja tādi tie ir, tad jāievēro, taču ideoloģiski tiem nepiekrītu. Manuprāt, “duraka” partija brīvajos brīžos nav lielākais ļaunums, ko bērni var sadarīt skolā. Es saprotu, ka skolas darbiniekiem ir neiespējami nokontrolēt, vai kārtis tiek spēlētas uz naudu. Katrs spriež pēc sevis. Tā kā es kāršu spēles neuztveru kā azartspēles un uz naudu nespēlēju, tad man šis salīdzinājums nav saprotams. Telefonā spēlēt spēles ar nogalināšanas un vardarbības elementiem vai pat azartspēles — var, to nevar izkontrolēt, bet ar draugiem asināt prātu, spēlējot “duraku” uz galda, ir aizliegts.

Interesants fakts — zolīte iekļauta latviešu nemateriālajā kultūras mantojumā, tātad sanāk, ka aizliegums attālina jaunāko paaudzi no tautas kultūras mantojuma izkopšanas. Žēl, ka domāšanu un matemātiku attīstošas kāršu spēles ir kritušas nežēlastībā un kļuvušas par tabu daudzās skolās.