Pozitīvu pārmaiņu pirmais ķēdes posms

Izglītojoša aktivitāte, nebeidzama cīņa ar vējdzirnavām, bezjēdzīgs pasākums un kādi tik vēl salīdzinājumi dzirdēti par vides pasākumu “Lielā talka”. Pirmajos tās norises gados iedzīvotāju atsaucība bija liela. Gaisā virmoja tāds kā patriotisma gars, daudzi gribēja pielikt savu roku zaļākas un tīrākas vides radīšanā. Tā bija iespēja darīt labu, pavadīt laiku kopā un panākumus svinēt, izēdot pelnīto putras bļodu. Pēdējos gados iedzīvotāju aktivitāte mazinās. Vieni to pamato, ka nekas jau nemainās. Joprojām ir cilvēki, kas mēslo, kamēr citi aiz “cūkām” uzkopj. Vai tādēļ sēdēt malā un neko nedarīt?

Vides jautājumi ik gadu kļūst aktuālāki. Mēs arvien vairāk apzināmies skaudro nākotnes realitāti, kurā dzīvos mūsu bērni un bērnubērni. Atkritumu daudzums un vides piesārņojums dzen cilvēkus stūrī. Ja mēs nenovēlam pēcnācējiem dzīvot piemēslotā vidē, kāpēc paši, aizbildinoties ar dažādiem iemesliem, nevēlamies pacelt savas pēcpuses un darīt kaut ko lietas labā? Cilvēka mūžs ir īss, savukārt daži atkritumi dabā liecību par sevi saglabā pat simtiem gadu. Piemēram, metāla kārbas sadalīšanās laiks dabiskā vidē ir 80 līdz 100 gadu, riepai tie ir 150 gadu, makšķerauklai — 600, plastmasas pudelei — ap 500 gadu. Vai tiešām šīs ir tās liecības, nospiedumi, ko vēlamies atstāt nākamajām paaudzēm?

Es pati Lielajā talkā nepiedalos katru gadu, toties ar dēlu regulāri talkoju mūsu iecienītākajās pastaigu vietās. Jau vairākus gadus viena no mūsu sezonas izklaidēm ir atkritumu vākšana pastaigas laikā vai solotalka manā izpildījumā, kamēr dēls ūdenī met akmeņu “vardītes” vai rotaļājas bērnu laukumiņā. Manuprāt, Lielās talkas svarīgākā pievienotā vērtība slēpjas tās ideoloģijā. Ik gadu šis pasākums liek kritiskāk paraudzīties uz sabiedriskajām vietām, vieni paliks “dīvānu ekspertu” lomā, citi, kaut vai daži, ies un mainīs pasauli uz labo pusi. Ik pavasari viena mūsu lasītāja man atgādina par veco benzīntanka ēku Rūpniecības ielā, Aizkrauklē, un lūdz aktualizēt šo jautājumu. Necilais grausts ir pilns ar atkritumiem. Savulaik par to vaicāju pašvaldības pārstāvjiem, taču arī viņu rokas bija sasietas — privātīpašums. Esot bijusi saziņa ar īpašnieku, viņi ir informēti un tiekot “bakstīti”, taču jau cik gadu pagājis un itin nekas nav mainījies.

Šodie ir Lielā talka, bet jau šodien ikvienam no mums ir iespēja padarīt savu apkārtni tīrāku. Kopā strādāt, protams, ir aizraujošāk, taču nevajag par zemu novērtēt arī to mazumiņu, ko mēs ikviens varam paveikt patstāvīgi. Mēs varam būt labāki un čaklāki biežāk, ne tikai vienu dienu gadā. Esi pozitīvu pārmaiņu pirmais ķēdes posms!