Plašums, kas nomierina un paceļ spārnos

Mana stihija noteikti ir jūra, tāpēc katru gadu cenšos pie tās būt, neraugoties uz gadalaiku. Tajā bangojošajā plašumā ir kaut kas maģiski iedvesmojošs un tajā pašā laikā nomierinošs. Iespējams, arī tāpēc, ka nav ikdienišķs, jo nedzīvoju jūras tuvumā.

Tā gan iznācis, ka šogad pie jūras Latvijā nebiju ne reizi, bet vairākkārt kaimiņvalstī Igaunijā un Polijā. Tā gan tā pati mūsējā — Baltijas, kurai pāri ceļots arī uz citām valstīm, lai viesotos pie savējiem un skatītu, kā cilvēki tur dzīvo. Dodoties ceļojumā, svešumā gribas saskatīt atšķirīgo, kas nav pie mums. Tomēr interesanti, ka vairāk var pamanīt līdzības. Pat nokļūstot tūkstošiem kilometru attālumā, ir sajūta, kas esi blakus ciematā, upes līkums kaut kur redzēts arī pie mums, tikai kalni augstāki, bet jūra gan tā pati — ar savu plašumu paceļ spārnos.

To, ka jūra nelaiž mani vaļā, pieredzēju arī kādā kultūras pasākumā. Pēc intervijas ar mūziķi Raimondu Tigulu ļoti gribēju noklausīties viņa koncertu. Gan tāpēc, ka saruna ar viņu iedvesmoja, gan tāpēc, ka sapratu — tā īsti nepārzināju viņa daiļradi. Zināju viņa populārākās dziesmas “Dod, Dieviņi” un “Lec, saulīte”, par Tiguļkalna koncertiem, bet neko daudz vairāk. Līdz ar to Raimonda Tigula un Rīgas Doma zēnu kora koncerts man bija kā atklājums un fantastisks muzikāls piedzīvojums. Turklāt absolūti neapzināti visvairāk uzrunāja dziesmas no viņa oratorijas “Jūras grāmata”. Tik ļoti, ka pēc koncerta nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad tikšu mājās un sameklēšu dziesmu ierakstus internetā. Vēl ilgu laiku koncerta iespaidi mani noturēja “dažus metrus virs zemes”, un joprojām ik pa laikam noklausos iemīļotākās Tigula dziesmas. Tā noteikti ir mana darba gaišā puse — iepazīt dažādus cilvēkus un viņu veikumu. Ja ne tas, Raimonda Tigula mūzika, iespējams, arī paliktu mazāk dzirdēta.

ada izskaņa ir laiks, kad vērtējam, kāds tas bijis, ko vēlētos nākamajā. Gribas piedzīvot tik daudz jauna un interesanta, ko visi arī steidzam darīt. Laika ritumā domas gan atkal un atkal atgriežas par karu Ukrainā. Jau otro gadu tas plosa šo valsti, neviens un nekas nav spējis apturēt Krievijas iebrukumu tajā. Ja sākumā bija lielas cerības un paļaušanās, ka ukraiņu garaspēks ātri uzveiks karaspēku un iebrucējs aptvers savu neprātu, bet diemžēl tas nav noticis. Arī tālākā notikumu gaita nav paredzama, bet viens gan ir saprotams — ukraiņi negrasās padoties. Tāpēc visus Jaungada vēlējumus gribas sūtīt viņiem.