Plašs darbības lauks. Ergoterapeits palīdz būt neatkarīgam ikdienas aktivitātēs

Pēdējos gados mūsu ikdienā ienākuši vārdi, kuriem pirmā daļa sākas ar “ergo” — ergonomika, ergoterapija, ergodinamika un daudzi citi. Lai rastu skaidrību, kas ir ergoterapija un kā palīdz funkcionālais speciālists ergoterapeits, “Staburags” devās uz sociālās aprūpes centru (SAC) “Vecbebri”, kur sarunājās ar ergoterapeiti Mariku Bērziņu.

Marika Bērziņa par ergoterapeiti strādā SAC “Vecbebri”, ģimenes atbalsta centrā “Dzeguzīte” Iršos un rehabilitācijas centrā “Līgatne”. Ergoterapeite Marika ir kopš 2020. gada, kad absolvēja Rīgas Stradiņa universitāti. Tā ir vienīgā mācību iestāde Latvijā, kur var apgūt šo profesiju.

Sasaistē ar citām medicīnas nozarēm

Ko tad nozīmē vārdi “ergoterapija”, “ergonomika”? Ergoterapija ir veselības aprūpes nozare, kuras galvenais uzdevums ir veicināt indivīda dalību, iesaisti ikdienas dzīves nodarbēs, kā arī veselību un labklājību visos dzīves aspektos. Pasaulē šī profesija ir jau vairāk nekā 100 gadu, tās dibinātāji bija secinājuši, ka personas, kuru veikšanas spējas ir ierobežotas dažādu traumu vai slimību dēļ, līdzdalība dažādās jēgpilnās nodarbēs var veicināt funkcionēšanas spēju uzlabošanos un nodarbes izmantošana terapijā ir efektīva. Latvijā tā zināma vien nepilnus 30 gadus, 1995. gadā šo profesiju sāka apgūt 10 ārsti no dažādām nozarēm, kuri tālāk iegūtajās zināšanās dalījās jau ar studentiem — topošajiem ergoterapeitiem. Ergoterapeits ir speciālists, kas palīdz cilvēkam ar dažādām saslimšanām, kustību traucējumiem, neiroloģiskām, reimatoloģiskām, onkoloģiskām saslimšanām, pēc pārciesta insulta, roku lūzumiem un traumām, galvas un muguras traumām u. c. Mērķis ir veicināt veselību, atgūt vai apgūt prasmes patstāvīgi veikt ikdienas aktivitātes.

Mūsdienās ergoterapija iet roku rokā ar daudzām medicīnas nozarēm — psihiatriju, somatiku, neiroloģiju, ķirurģiju, būtībā visām. Diemžēl lauku apvidos ergoterapeitu ir salīdzinoši maz, pārsvarā viņu darbības lauks aptver Rīgu un lielākās pilsētas.

“Ergoterapeitam ir plašs darbības lauks,” teic Marika Bērziņa. “Liela daļa cilvēku, kas meklē ergoterapeita palīdzību, ir ar dažādām arodsaslimšanām, kuriem pēc ilgi pavadīta laika darba vidē kaitīgos vides apstākļos, darba specifikas dēļ rodas dažādas grūtības. Piemēram, šoferi, pavāri, sēdoša darba veicēji.”

Svarīga arī izglītošana

Te jāsāk runāt par ergonomiku.

Viena lieta, ka ergoterapeits palīdz atsākt kādas aktivitātes, bet tikpat svarīga ir cilvēku izglītošana. Ievērojot ergonomikas galvenos pamatprincipus, uzlabojas darba efektivitāte, mazinās diskomforta sajūta, veselībai kaitīgie faktori, uzlabojas fiziskā un garīgā veselība, labsajūta. Ergonomikas pamatprincipus vajadzētu ievērot jebkuram. Jāsāk ar to, ka jāstrādā neitrālās pozās. Ilgstoši pavadot laiku sēdus, nepieciešams izstaipīties, veikt stiepjošus vingrinājumus stāvus pozīcijā. Kustēties, vingrot, izstaipīties. Darba vietā nepieciešams pielāgot darba vidi cilvēkam. Vislabāk, ja darba galdam ir regulējams augstums, īpaši, ja mainās cilvēki, kas pie tā sēž. Tad var arī mainīt pozīcijas — gan sēdēt, gan stāvēt pie galda. Krēslu noregulēt augstumā, lai ceļu, gūžu un pēdu locītavas būtu 90 grādu leņķī, mugurai jābūt atbalstītai pret atzveltni, krustu daļā, ja krēslam nav speciāla izliekuma, var izlīdzēties ar nelielu spilvenu vai sarullētu dvielīti. To var veikt arī automašīnā. Svarīgi ir atbalsta rokturi. Ja tādu nav, tad galdam jābūt tādā augstumā, lai uz tā varētu atbalstīt apakšdelmus, nepaceļot plecus. Tam jāseko līdzi, lai pleci nebūtu saspringumā — “pievilkti pie ausīm”. Šādā saspringumā sēžot, tiek nospiesti asinsvadi, var sākties tirpšana rokās, galvassāpes un reiboņi, pasliktināties redze. “Strādājot pie datora, svarīgs tā novietojums, apgaismojums, apkārtējie trokšņi un citas būtiskas lietas. Tikpat svarīgas ir arī atpūtas pauzes, tās vajadzētu vismaz 10 minūtes pēc stundas sēdēšanas,” saka ergoterapeite.

SAC klienti — cilvēki ar smagām saslimšanām

Kādas ir SAC klientu veselības problēmas, kurās nepieciešama ergoterapeita iesaiste? Te pārsvarā nonāk cilvēki ar dažādām saslimšanām un to smagumu pakāpēm, piemēram, ar onkoloģiskām, reimatoloģiskām saslimšanām, pēc pārciesta insulta, kāju amputācijām. Iespējams, primārā rehabilitācija ir bijusi jau slimnīcā, aprūpes centrā tā būs jau sekundārā reizi nedēļā. Sākotnēji tiek izvērtēts klienta neatkarības līmenis — ko un cik daudz viņš spēj paveikt saviem spēkiem, pielāgoti tehniskie palīglīdzekļi, ja nepieciešams. Cilvēkus iesaista dažādās klientam nozīmīgās ikdienas aktivitātēs, lai saglabātu, uzturētu veikšanas spējas, muskuļu spēka palielināšanai, spasticitātes, tūskas mazināšanai, deformāciju profilaksei.

Dažiem klientiem, ja ir kādi kustību ierobežojumi, parēzes, samazināts muskulatūras tonuss, tiek veikta pasīvo kustību izstrāde. Pasīva kustība ir tad, ja to dara speciālists, aktīvā — ja iesaistās arī persona ar savu spēku. “Ergoterapijā strādājam ar cilvēkam svarīgām nodarbēm. Ja viņam nebūs svarīga, piemēram, grāmatu lasīšana, neviens to neliks darīt,” stāsta speciāliste. Tāpat būtiska ir pašaprūpe. Viena no svarīgākajām spējām cilvēkam ir sevi apkopt, paēst, apģērbties. Kā šīs spējas var atgūt? Ar pacietīgu, mērķtiecīgu darbu. Pēc pārciesta insulta nekad nevar zināt, cik smagi būs skarta problemātiskā zona. Otrs — ļoti būtiski ir personas vēlme uzlabot savu veselību.

Katra situācija ir individuāla, ir jāmeklē risinājums. Ja nav iespējams atgūt šīs spējas, tad tiek meklēti veidi, kā pielāgoties.

Samērā labs nodrošinājums

Lai arī darbs ar pacientiem cienījamos gados un ar smagām saslimšanām, vai var redzēt uzlabojumu? Marika Bērziņa teic, ka ir novēroti uzlabojumi un ir gadījumi, kad sākotnēji ir uzlabojums, bet pēc tam diemžēl notiek regress. Pārsvarā tas ir saslimšanu dēļ, jo ir saslimšanas, kas laika gaitā progresē, funkcionālais stāvoklis regresē, un pacientam kļūst sliktāk. Cilvēkiem parasti nav tikai viena saslimšana, tāpēc ir grūti paredzēt rezultātu. Biežāk tā ir esošo spēju saglabāšana.

Vai SAC “Vecbebri” tehnisko palīglīdzekļu ir pietiekami? Kā teic ergoterapeite, “Vecbebros” ir samērā labs nodrošinājums, ņemot vērā, ka šī ir liela iestāde. Tāpat arī nevar paredzēt, kāds palīglīdzeklis būs vajadzīgs klientam, kurš tikko nonācis aprūpes centrā. Mēdz būt situācijas, ka kādu no palīglīdzekļiem neviens neizmanto, jo nav nepieciešams, bet pēc laika to vienu nākas dalīt vairākiem. “Es sadarbojos ar fizioterapeitu, un cenšamies visu kopā saplānot,” stāsta Marika.

Ergoterapeite piebilst, ka sociālās aprūpes centru klientiem, ņemot vērā vecumu un funkcionālo stāvokli, izteiktu veselības uzlabojumu nebūs. Tā vairāk ir uzturošā terapija, lai cilvēkam nepasliktinātos dzīves kvalitāte. Speciāliste teic, ka sociālās aprūpes centrā ierodas reizi nedēļā. Vai ar to ir pietiekami? Viņa atzīst, ka optimālajā variantā būtu vajadzīgas vismaz trīs dienas nedēļā, jo klientu ir samērā daudz, un vienam klientam tiek atvēlēta vidēji pusstunda. “Man svarīgi, lai būtu rehabilitācijas potenciāls,” saka Marika. “Tas nozīmē, lai aktivitātei būtu jēga, lai tas, ko darām, būtu uz kādu mērķi virzīts. Bez mērķa neko nesasniegsim. Ir klienti, kuriem nav vēlmes kaut ko uzlabot, mainīt, tātad nav arī potenciāla.”

Zeķes uzvilkt nav viegli

Ne jau visi seniori gatavi savas vecumdienas aizvadīt pansionātā. Bērni kopā ar viņiem nedzīvo, nav arī neviena palīga, bet problēmas jau neizpaliek un kaut kā galā jātiek, piemēram, uzaut zeķi, kas nav viegli. Viens no veidiem — var izmantot zeķu uzvilcējus. Uz tā uzvelk zeķi, ievelk iekšā kāju un aiz rokturiem zeķi velk uz pēdas. Kā vēlreiz uzsver ergoterapeite, tas ir jāapgūst, jo nav viegli to izdarīt. Tāpēc ir labi, ja, zeķu uzvilcēju pasūtot, ir arī iespēja cilvēku apmācīt ar to rīkoties.

Zeķu uzvilcējs noder ne tikai senioriem un personām ar funkcionāliem traucējumiem, bet arī topošajām māmiņām, jo zeķu uzvilkšana ir apgūtināta grūtniecības pēdējā trimestrī. To var izmantot arī cilvēks, kam ir liekais svars.

Rūpējoties par sevi, varam palīdzēt citiem

Vai ir tā, ka, esot ielās un citās vietās, palūkojoties uz cilvēkiem, arī Marika redz savu darba lauciņu. Viņa iesmejas un apgalvo, ka tā arī ir. Nesen bijusi pie zobu higiēnistes un novērojusi piespiedu pozu, saspringumu plecu daļā, kādā nākas uzturēties. Cik ilgi viņa dienā tā stāv? Tāpat arī zobārstiem. Frizieri daudz strādā ar šķērēm, rokas visu laiku saliektas, viņi ilgstoši stāv kājās. Patiesībā jebkura darba veicējs, kurš ilgstoši veic darbu vienā pozā, ir riska grupā. Lai dzīves kvalitāte strauji nepasliktinātos, jādomā par pareizu pozu ievērošanu un saglabāšanu ikdienā, atpūtas pauzēm, jāstiprina dziļā muskulatūra un nedrīkst aizmirst par fiziskajām aktivitātēm.

Ar kuriem speciālistiem sadarbojas ergoterapeits, lai cilvēkam uzlabotu dzīves kvalitāti? Parasti tas ir ar citiem rehabilitācijas speciālistiem, strādā multiprofesionāla komandā. Pansionātos resursi ir ierobežoti. “Vecbebros” ergoterapeits sadarbojas ar fizioterapeitu, sociālo darbinieku, māsu vai māsas palīgu. Svarīga arī ir tuvinieku izglītošana.

Savukārt iestādēs noderīgi būtu ergoterapeitu uzaicināt uz lekciju, pie reizes viņš izvērtētu darba vidi un ieteiktu nepieciešamos uzlabojumus.

Svarīgi ir domāt līdzi, vai viss mums darbā ir ērti, parocīgi. Ieviešot veselīgus paradumus arī darba vidē, tas attaisnojas veselībā ilglaicīgi. Jāpiedomā, kā mēs strādājam, cik ilgi strādājam, vai pietiekami atpūšamies. Rūpējoties par sevi, mēs varam palīdzēt arī citiem. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags.