Iveta Skaba
Pilskalnes pagastā jau septiņus gadus darbojas deju kopa “Kamenes”, ko vada Aina Vadzīte. Kopā sanākušas pēc savas iniciatīvas un dejo ne tikai savam priekam, bet iepriecina arī citus.
Patīk, un viss!
Dāmu deju kopas vadītāja ir Aina Vadzīte. Ainas kundze stāsta, ka pati dejo jau no bērnības un to darīt vienmēr ir paticis. Skolas gados tās bija tautas dejas. Tehnikumā mācoties, dejoja gan tautas, gan modernās dejas. Kādu laiku arī Pilskalnes pagastā Ainas kundze vadīja tautas deju kolektīvu. Jaunieši pamazām pagastu atstāj, un dejotāju vairs nav. Viņa stāsta, ka līdz lielajiem Dziesmu un deju svētkiem tā arī nesanāca doties. Vien ar Smiltenes tehnikuma dejotājiem piedalījās toreizējos rajona svētkos. Arī vadot tautas dejas, šī iespēja nebija izmantota. Tie dejotāji, kas gados vēl jauni, labprāt būtu devušies uz Rīgu, savukārt tie, kas bija vecāki, negribēja uz nedēļu atstāt ģimeni un saimniecību.
Ko Ainas kundzei nozīmē dejošana? Viņa teic: “Man grūti pateikt. Man patīk dejot, un viss! Tagad esmu pensionāre. Vienkārši eju cilvēkos, un svarīgi, lai būtu kustība.”
Vienīgais kolektīvs pagastā
Kā tad radās “Kamenes”? “Jauniešu vairs nebija, arī mēs palikām vecākas. Ideja nāca no sievietēm, kuras gribēja dejot. Viņas mani uzrunāja, ka vajadzētu izveidot deju grupu. Tā mēs no 2017. gada sākām darboties — nu jau septiņus gadus,” stāsta Ainas kundze. Sākumā deju kopā bija astoņas, šobrīd dejo sešas dejotājas vecumā no 60 līdz 80 gadiem. Kāda vairs to nedara veselības dēļ, cita uz savām deju partnerēm noraugās no mākoņu maliņas… Tāda ir dzīve.
“Kamenes” Pilskalnes pagastā ir vienīgais tautas mākslas kolektīvs. Kādreiz bija aktīva kultūras dzīve — bija deju un dramatiskais kolektīvs, ansamblis. “Tagad esam palikušas tikai dāmas, kas grib dejot,” stāsta “Kameņu” vadītāja.
Lielākoties šlāgeru ritmos
Dāmu deju kopas vadītāja ir Aina Vadzīte
“Dejas veidoju es pati,” teic Aina Vadzīte. “Paskatos arī, kā citi kolektīvi dejo, kādu deju aizgūstam. Es izvēlos mūziku, atskaņoju savām dāmām — vai būs laba?” Ja dāmām konkrētā mūzika patīk, tad Ainas kundze domā, kādus elementus izmantot dejā. Kustības ir līdzīgas kā tautas dejām. Kolektīva repertuārā dejas lielākoties ir šlāgeru ritmos, tā kā dejotājas ir šī mūzikas žanra piekritējas. Īpaši iecienītas ir dziedātāja Ērika Gruzniņa melodijas.
Deju mēģinājumi vasarās “Kamenēm” notiek bijušās skolas telpās, savukārt ziemā izmanto pagasta pakalpojumu centra telpas. Mēģinājumi notiek reizi nedēļā divu stundu garumā, un tas esot pietiekami. Ilgāk par divām stundām, ņemot vērā dejotāju vecumu, būtu grūti izturēt. “Manas meitenes ir ļoti atsaucīgas un ātri apgūst visu, ko es gribu. Gadās, ka pastrīdamies, kā jau dāmām pienākas,” smej Ainas kundze. “Dažkārt, kad sākam dejot, viņas iebilst, ka grūta deja, ka nevarēs iemācīties. Es pastāvu pie sava, ka iemācīsimies. Pēc tam viss ir labi. Dāmām vienmēr visa kā pietiek.”
Tērpus gādā pašas
Mūsdienās daudz deju redzams internetā, arī sadančos un citos pasākumos vienmēr tiek vēroti dāmu deju kopu priekšnesumi, līdz ar to padomāts, ko interesantu varētu aizgūt no citiem, lai papildinātu savas dejas. “Esam jau sievietes gados. Domāju, varbūt veidot vienkāršākas dejas? Varbūt es par daudz no viņām gribu? Man liekas, ja es varu, tad viņas arī var. Līdz šīm jau varam,” teic deju kopas vadītāja.
Katram kolektīvam, vai tas būtu bērnu vai pieaugušo, sieviešu vai vīriešu, svarīgi ir tērpi. “Kamenes” sev tērpus gādā pašas. Sākumā bija sagadājušas ķiršsarkanas kleitas un cepures. Kad palika sešas, nolēma, ka vajag kaut ko jaunu. Šobrīd uzstājas melnos svārkos un raibos topiņos.
Danco tur, kur aicina
“Kamenēm” šogad salīdzinājumā ar citiem gadiem ir jāsniedz vairāk priekšnesumu. Vispirms kaimiņpagastā Mazzalvē, kad tur norisinājās Sēlijas tūrisma gadatirgus. Pilskalnietes dejoja arī Daudzevas dāmu deju kopas “Kvēlziedes” jubilejas pasākumā. Jūnijā devās uz Jaunjelgavu, kur norisinājās tradicionālais dāmu deju kolektīvu sadancis “Jasmīnziedu skurbumā”. Šonedēļ “Kamenes” dejos Neretā, kur notiks tirgus. Tirgum tā būs jubilejas reize. Vēl no pasākumiem, kuros šo gadu laikā dejojušas pilskalnietes, nosaucams “Sēlija rotā”, kad tas notika Ābeļos.
Aina Vadzīte teic, ka vislielākais paldies jāteic mazzalviešiem, īpaši Silvijai Lisovskai. Kad mazzalvieši devās uz Novadu dienām Rīgā, līdzi brauca un priekšnesumus sniedza “Kamenes”.
“Mēs dejojam tur, kur mūs aicina,” saka Aina Vadzīte. “Savā pulkā aicinām visas, kam patīk dejot, var sākt jebkurā brīdī.” Viņa arī pati ir uzrunājusi potenciālās dejotājas. Kāpēc nevēlas pievienoties? Iemesli ir dažādi. Kādai nepatīk, ka dejo tikai sievietes, kaut mūsdienās ir daudz dāmu deju kolektīvu, cita to nevar veselības dēļ, vēl cita vēlētos dejot citas dejas, piemēram, līnijdejas.
Pilskalnes dāmu deju kopas dalībnieces ir Monika Pavloviča, Nadežda Osīte, Nadežda Riekstiņa, Anita Samoilova, Vija Joele un, protams, arī Aina Vadzīte. “Mēs dejojam savam priekam. Man uzstāties nav galvenais, man ir svarīga kopābūšana. Sanākam, pastrīdamies, papriecājamies — tas ir galvenais. Kopā pasvinam Lieldienas, Jāņus, Ziemassvētkus,” saka Ainas kundze.
Čaklas meitenes!
Interesanti būtu zināt, kāpēc kopa sevi sauc par “Kamenēm”? “Kad sanācām kopā, domājām nosaukumu. Dāmām vajadzēja izvēlēties, ko nu kura grib. Vairākas bija par “Kamenēm”, un tā arī palikām. Toreiz viena no dejotājām bija biškope, viņai patika “Kamenes”, pārējās piebiedrojās. Manas meitenes ir ļoti čaklas. Ātri iemācāmies un pēc tam slīpējam. Jau pirmajā reizē varam iziet visu deju,” stāsta Ainas kundze.
Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai radītu deju? “Es nedomāju vienā dienā,” teic kopas vadītāja. “Pa gabaliņam. Gadās, ka izdomāju, bet sākam dejot, un neaiziet. Vajag labot. Liekam kopā savas galvas un palabojam. Meitenes man palīdz: varbūt darām tā?”
Pirmā deja, ko pilskalnietes nodejoja, bija “Sasatiku puisīti”. Tagad tā mazliet ir pamainīta un tiek dejota joprojām. Ļoti tuva visām dejotājām ir “Iesim blakus”, ko izpilda duets Inga un Normunds. Tomēr “Ak, pavasar!” nav iecienītāko topā. Šobrīd apgūta ir “Raudi, meitiņ”, kas arī patīk visām dejotājām. “Es klausos dziesmu un jau redzu, vai tur būs deja vai nebūs. Ja saprotu, ka tur nekā nebūs, mani tā nesaista,” saka Ainas kundze. “Tā mēs darbojamies.”
Viedoklis
MONIKA PAVLOVIČA
— Kāpēc eju dejot? Pirmkārt, tas ir pašas veselības labā. Ir kustības, ir dzīvesprieks, tas dod optimisma devu. Otrkārt, tas nozīmē iziešanu ārpus savām četrām sienām un satikšanos ar cilvēkiem. Tas ir ļoti svarīgi. Priekšnesumi, izbraukumi paplašina redzesloku, lai savos gados neiesūnotos. Man vairāk patīk priecīgākas noskaņas dejas. Es novēlu mums visām kopā turēties, mēs esam tikai sešas — mums nav rezervistu. Novēlu visdārgāko — veselību! Vienmēr satiekoties, atnākt ar optimistisku noskaņu, palīdzot arī citām to uzturēt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
Reklāma