Ražotāju paplašinātā atbildība jeb ražotāju atbildības sistēma kopš pagājušā gadsimta 80. gadu beigām ir kļuvusi par plaši pieņemtu vides politikas principu arvien vairāk valstīs. Latvijā darbojas vairākas ražotāju atbildības sistēmas, piemēram, iepakojumam, vienreizlietojamiem traukiem, elektrotehnikai, riepām, akumulatoriem, baterijām, tabakas izstrādājumiem, un šā gada 1. jūlijā tā stāsies spēkā arī tekstila izstrādājumiem.

Kopumā ražotāju atbildības sistēma ir svarīgs instruments, lai veicinātu gan patērētāju aizsardzību, gan dabai draudzīgāku un pārstrādājamu produktu ražošanu. Turklāt šis ir veids, kā dažādi uzņēmumi var uzņemties atbildību par pašu ražoto produktu ietekmi uz vidi.

Kas ir ražotāju atbildības sistēma?

Ražotāju atbildības sistēmas mērķis ir panākt, lai uzņēmēji būtu atbildīgi par produktu ietekmi uz vidi visā to ķēdē, sākot ar dizainu un beidzot ar posmu pēc produkta patēriņa. Tāpat šī sistēma samazina slogu pašvaldībām un nodokļu maksātājiem par nolietoto produktu apsaimniekošanu, samazina poligonos noglabāto atkritumu daudzumu un palielina pārstrādes tempus.

Vienkārši runājot, komersanti maksā par to, ka pie patērētajiem nonāk produkti, piemēram, plastmasas iepakojums, kas piesārņo vidi. Attiecīgi ražotājam ir finanšu atbildība atbalstīt dalītās atkritumu šķirošanas infrastruktūras izveidi, pēc tam — šo atkritumu savākšanu un pārstādi. Īsumā — piesārņotājs maksā par to, kas notiek ar viņa paša saražotajiem atkritumiem.

Šo finansiālo atbildību par piesārņojumu (saražotu vai ievestu) komersants Latvijā var uzņemties, maksājot dabas resursu nodokli vai noslēdzot līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu, piemēram, “Zaļā josta”, kas parūpēsies par konkrētā materiāla atbilstošu apsaimniekošanu. Šādos gadījumos komersants tiek atbrīvots no dabas resursu nodokļa maksas, taču vienlaikus tiek sasniegti arī vides mērķi.

Arī patērētājam ir būtiska loma šajā sistēmā, jo tiek nodrošināta kvalitatīva atkritumu šķirošana. Pašlaik iedzīvotāji maksā par sadzīves atkritumu un bioloģiski noārdāmo atkritumu izvešanu. Ja atkritumi ir sašķiroti pareizi, stikls un vieglais iepakojums tiek izvests bez maksas, bet tekstilu var bez maksas izmest tam paredzētajos publiskajos konteineros.

Kā strādā ražotāju atbildības sistēma?

Dažādām ražotāju atbildības sistēmām darbības nianses var atšķirties, bet princips ir līdzīgs. Varam apskatīt piemēru tam, kā strādā ražotāju atbildības sistēma, caur komersanta SIA “BALTICFLOC” praksi, kas ražo siltumizolācijas materiālus, iepako tos maisos un pārdod Latvijā.

Ražotāju atbildības sistēma, pirmkārt, motivē šo uzņēmumu izstrādāt iepakojumu, kas satur mazāk plastmasas, ko ir vieglāk pārstrādāt vai kas jau ir izgatavots no pārstrādāta materiāla. Otrkārt, “BALTICFLOC” ir jāuzskaita katras saražotās vienības iepakojums, kas pārdots Latvijā. Tā par katru tirgū laisto iepakojuma kilogramu “BALTICFLOC” būtu jāmaksā dabas resursu nodoklis. Taču likums paredz alternatīvu.

“BALTICFLOC” ir noslēdzis līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu “Zaļā josta”, kas nodrošina to, ka maiss, kurā bija iepakoti siltumizolācijas materiāli, tiek pārstrādāts, nevis nonāk noglabāšanai poligonā.

“BALTICFLOC” katru ceturksni informē “Zaļo jostu” par tirgū laisto iepakojuma daudzumu un maksā noteiktu pakalpojuma maksu, kuru “Zaļā josta” iegulda dalīti šķiroto atkritumu infrastruktūras izveidē, proti, lai patērētājiem būtu pieejami atkritumu konteineri izlietotajam iepakojumam. Tāpat “Zaļā josta” sadarbībā ar kādu no atkritumu apsaimniekotājiem nodrošina, ka šie dalīti šķirotie atkritumi tiek savākti un pārstrādāti. Vienlaikus ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumi ir atbildīgi arī par sabiedrības izglītošanu.

Latvijā ražotāju atbildības sistēmas īstenošanu kontrolē Valsts vides dienests. Attiecīgi “Zaļā josta” sniedz atskaites Valsts vides dienestam par to iepakojuma daudzumu, ko tirgū laidis “BALTICFLOC” un kas ir savākts un nodots pārstrādei. Savukārt “BALTICFLOC” ir atbrīvots no dabas resursu nodokļa maksāšanas, jo tas līdzfinansē šķirošanu un pārstrādi caur ražotāju atbildības sistēmu.

Ražotāju atbildības sistēma tekstila izstrādājumiem

Atbilstoši Eiropas Komisijas datiem ik gadu Eiropas Savienībā tiek izmests ap 12,6 miljoniem tonnu tekstila. Šai nozarei ir ceturtā augtākā ietekme uz vides un klimata pārmaiņām, ko pārspēj tikai pārtikas ražošana, būvniecība un transports. Turklāt pēdējo gados “ātrā mode” turpina izvērsties plašumā, kas veicina saražoto tekstila izstrādājumu daudzuma pieaugumu un vienlaikus arī to lietošanas mūža saīsināšanu. Tā visa rezultātā arvien vairāk tekstila nonāk poligonos.

Piemēram, pērn atkritumu apsaimniekotājs “CleanR” no aptuveni 200 tekstila konteineriem savāca vairāk nekā 550 tonnu tekstila, taču tā ir ļoti maza daļa no tā, kas nonāk Latvijas tirgū. Arī Eiropas Savienības dati liecina, ka tekstila šķirošana kopienas valstīs notiek lēni, proti, pašreiz tiek savākti aptuveni 22% tekstila.

Ņemot vērā tekstila problemātiku, arvien vairāk Eiropas Savienības valstu ievieš tekstila ražotāju atbildības sistēmu. Latvijā tā stāsies spēkā šā gada 1. jūlijā. Šī sistēma paredz, ka ražotājiem, tirgotājiem un importētājiem būs jāmaksā dabas resursu nodoklis — 0,50 eiro par vienu tirgū laistā tekstila izstrādājuma kilogramu. Lai uzņēmums būtu atbrīvots no šīs maksas, tam jāiesaistās tekstila atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, piemēram, slēdzot līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu “Zaļā josta”, kas veido, uztur un nodrošina tekstila savākšanas sistēmu, tajā skaitā infrastruktūru, kā arī veic vides izglītības aktivitātes.

Tekstila ražotāji, importētāji vai tirgotāji, iesaistoties tekstila ražošanas atbildības sistēmā, varēs gan ietaupīt finanšu līdzekļus, gan līdzfinansēt tekstila apsaimniekošanas un vides izglītības pasākumus, vienlaikus palīdzot mazināt kopējo poligonos noglabāto atkritumu apjomu.

Kas mainīsies pēc 1. jūlija?

Latvijā līdz 2023. gada 1. janvārim bija jāizveido dalītas savākšanas sistēma tekstila materiāliem. Realitātē tas nozīmē, ka ir izvietoti konteineri tekstila šķirošanai un atkritumu apsaimniekotāji īstenoja sabiedrības izglītošanas aktivitātes. Tomēr lielākā daļa tekstila arvien nonāk poligonā. Vēl ir diezgan liels darbs priekšā, gan paplašinot konteineru tīklu, gan mainot sabiedrības ieradumus.

Svarīgs nosacījums tekstila maksimālai atgriešanai apritē ir infrastruktūra. Paredzams, ka līdz ar tekstila ražotāju atbildības sistēmas ieviešanu arī infrastruktūra būs daudz pieejamāka, kas nozīmē, ka šķirot un atbilstoši izmest apģērbu, apavus, dvieļus, palagus u.tml. būs vēl ērtāk.

Tekstila konteinera uzstādīšana un tā satura izvešana tiek nodrošināta bez maksas. Lai tie kļūtu vēl pieejamāki, iedzīvotāji tiek aicināti vērsties pie sava atkritumu apsaimniekotāja ar lūgumu tos uzstādīt.

Piemēram, “Zaļā josta” gatavo uzstādīt tekstila konteinerus ne tikai publiskās vietās, bet arī juridisku personu teritorijā, pielāgojot tos katra uzņēmuma vajadzībām. Proti, var uzstādīt kartona kasti nelielām telpām vai nelielam tekstila apjomam, speciāli marķētu plastmasas konteineru izvietošanai uzņēmuma teritorijā vai arī uzstādīt lielo metāla konteineru blakus ēkai.

Ko drīkst izmest tekstila konteinerā?

Tekstila konteinerā drīkst izmest visa veida tīru un tālākai lietošanai derīgu tekstilu, piemēram, apģērbu, apavus, mājas tekstilu, tai skaitā aizkarus, gultasveļu, palagus, dvieļus, galdautus u. c.

Nododamajam tekstilam jābūt labā stāvoklī, drēbēm un apaviem jābūt tīriem, sausiem, bez pelējuma pazīmēm, nesaplēstiem un derīgiem kādam citam. Ir pieļaujams tekstils arī ar kādu mazu traipu vai nelielu caurumu, ko var viegli izlabot.

Pirms ievietošanas konteinerā būtiski pārliecināties, ka tekstila izstrādājumi nav bijuši saskarē ar ķīmiskām vielām, piemēram, motoreļļu vai sadzīves ķīmiju. Nesot tekstilu uz konteineru, svarīgi, lai tas nesaskaras ar mitrumu, tādēļ tas jāieliek plastmasas maisiņā un maisiņš jāaizsien. Tas palīdzēs tekstilu saglabāt sausu un tīru arī konteinera tukšošanas un tālākās transportēšanas laikā.

Šķirošanas konteineros nodotie izstrādājumi nedrīkst būt saplēsti, arī tekstila auduma atgriezumiem labāk atrast citu pielietojumu. Konteineros nedrīkst ievietot arī, piemēram, plastmasas slēpju zābakus, mīkstās rotaļlietas u. tml.

Mārtiņš Eglīte,
“Zaļās jostas” tirdzniecības vadītājs Sadarbībā ar SIA “Zaļā josta”

Jaunas lietas no lietotiem krekliem

“Zero Waste Latvija” ir biedrība, kas aicina aizdomāties par lietām, ko ikdienā patērējam, un kā to samazināt. Ar šīm atziņām tās pārstāvji iepazīstina interesentus daudzviet Latvijā. Galvenokārt tie ir jaunieši, un šāda tikšanās bija arī Pļaviņu bibliotēkā, kur notika gan saruna “Aprites ekonomika — kā iet līdzi pārmaiņām?”, gan meistarklase.

SANDRA PUMPURE

Pasākumā ar skolotājām piedalījās 8.a klase, un ar viņiem tikās “Zero Waste Latvija” projekta “Lietovelreiz.lv” vadītāja Evija Ozola-Ozoliņa. Kopā pārrunāta šobrīd aktuālā tēma par aprites ekonomiku, tekstila atkritumiem un to otrreizējo pārveidi. Tad jauniešiem bija iespēja darboties pašiem — no lietotiem T krekliem viņi gatavoja auduma maisiņus un mājdzīvnieku rotaļlietas.

Šādi pasākumi notiek jau no pagājušā gada, kad biedrībai sākās sadarbība ar uzņēmumu “KRASO”, kas piedāvāja palīdzību izglītot Latvijas jauniešus par atkritumu samazināšanu un aprites ekonomiku. Materiālais atbalsts deva iespēju ar lekcijām un meistarklasēm doties pie jauniešiem visā Latvijā.

Evija stāsta, ka, kopā darbojoties, izdodas radīt jaunas interesantas lietas, kas veidotas no materiāliem, kas citkārt nonāktu atkritumos. Jauniešos jūtams entuziasms kaut ko mainīt un izmēģināt. Arī Pļaviņās visi ar aizrautību gatavoja auduma maisiņus un rotaļļietas suņiem un kaķiem. Zane palīdzēja ar savu pieredzi un padomu, kā labāk lietas veidot, lai tās būtu skaistas un praktiskas. Būtiski tas ir rotaļlietām, kam jābūt arī drošām.

Evija ir no Līvāniem un bezatkritumu kustība ir viņas ikdiena. Tas viss ir arī viņas apģērbā un aksesuāros — nekas nav pirkts jauns. Zeķes mantotas no vecmāmiņas, daudzkārt lāpītas, bet joprojām glītas, kurpes pirktas lietoto apavu veikalā, svārki šūti no kāda cita apģērba, jaka palienēta no māsas, kura to vairs nevalkā, un pulksteni atdāvinājis kāds draugs. Kas vienam lieks, kādam varbūt prieks! Zane praktiski apliecina, ka arī daudzkārt izmantotas lietas var būt noderīgas, veidojot stilīgu tēlu.

Vai šie jautājumi būtiski arī apkārtējā sabiedrībā? Zane atzīst, var just, ka cilvēkiem tas ir arvien būtiskāk un viņi vairāk izprot atkritumu šķirošanas nozīmīgumu.

— Salīdzinoši nesen sākta tekstila un bioatkritumu šķirošana, domāju, ka tas ir veiksmīgi. Esmu cilvēks, kurš uzticas skaitļiem, un tie rāda, kāds daudzums atkritumu rodas ik dienu. Nevaram par to nedomāt un nerīkoties. Svarīgi ir izglītot jauniešus, bet uzskati un pārliecība par atkritumu šķirošanu mainās ne tikai viņiem. Šķiro arī seniori, un tas nav tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, ka vajadzēs maksāt mazāk par atkritumu izvešanu, — teica Zane.

Kas, viņasprāt, pietrūkst atkritumu šķirošanā? Zane atzīst, ka vienotas prasības, jo uzņēmumi piedāvā dažādas šķirošanas iespējas. Ja vienā vietā konkrētajā konteinerā drīkst mest vienu, tad citur tā nav. Vēl lielākas atšķirības ir starp valstīm. Ne vienmēr cilvēkiem ir izprotams, ko tad drīkst, ko nedrīkst mest konkrētajā konteinerā, cik dažādi ir plastmasas veidi, kur kādu pieņem, un kur likt pārējos. Tomēr virzība ir, un tas ir galvenais. 

Sadarbībā ar SIA “Zaļā josta”