Pēc laimes uz Ziemeļpolu

Lai gan filma “Saule spīd 24 stundas” tiek reklamēta kā komiska drāma, tajā nav situāciju, kur var rēkt par vienkārši iestudētiem jokiem. Kā teicis pats režisors Juris Poškus, viņa filmas (uzņēmis arī “Monotoniju” un “Kolka Cool”) ir nesmieklīgas komēdijas tāpēc, ka “veidot smieklīgas filmas nekad nav bijis mans pašmērķis. Drīzāk tas ir mans pasaules redzējums, kas dažiem šķiet smieklīgs. Un manas filmas var būt traģēdijas. Mēs smejamies par lietām tikai tāpēc, ka tās notiek ar citiem. Ja notiek ar pašiem, smiekli vairs nenāk” (žurnāls “Ir”, 16. — 23. marts).

Dažkārt jau dzīvē tā ir: it kā viss ir, un tomēr urda kāds nemiers, ka vajag vēl kaut ko, kaut kā tomēr pietrūkst. Tā ir ar filmas galveno varoni. Mārtiņam (Andris Keišs) ir apnicis strādāt. Viņš veiksmīgi pārdod savu biznesu un pierunā draugus doties kopīgā avantūrā — ceļojumā uz Ziemeļpolu. Attapies lidostā viens, viņš ir izvēles priekšā: atgriezties ikdienā vai mesties piedzīvojumā… Gandrīz visa filma paiet ilgā gaidīšanā: vai tad Mārtiņš beidzot nokļūs kārotajā Ziemeļpolā, un kas būs pēc tam? Vai dzīve mainīsies? Šķiet gan, ka viss atgriezīsies vecajās sliedēs un pats interesantākais un aizraujošākais bija ceļš uz iedomāto laimes mērķi.

Šo filmu noskatīties būtu vērts kaut vai lielisko aktieru dēļ. Filmā valdzina ne tikai burvīgais aktieris Andris Keišs (viņš izteicies, ka tā ir viņa labākā kinoloma) Mārtiņa lomā, bet arī epizodisko lomu tēlotāji, kuri patiešām ir kā gardas rozīnītes uz svētku kūkas: Andis Strods nomocītā vīra tēlā, Amundsena pēctecis Kurts norvēģu aktiera Trunna Halbū atveidojumā, fatālā Arktikas sieviete Jūlijas Volkovas tēlojumā, Jura Bartkeviča atveidotais izveicīgais vīrs, kurš plāno pievērsties politikai. Īpaši sajūsmināja filmas līdzproducents Vlads Ketkovičs, kurš tēloja kolorīto Arktikas gidu “pižikā”, kuram ir sapnis par “Brazil, karņival, gjorls…”.

Tiesa, fakts, ka filma daļēji uzņemta Krievijā un tapusi sadarbībā ar tās kolēģiem, šodienas politikas fonā var šķist pretrunīgs, tomēr jāņem vērā, ka tā uzņemta 2018. un 2019. gadā Latvijā un Krievijas Tālajos Ziemeļos — Tiksi pilsētā Jakutijā. Tas bija laiks, kad vēl nebija sākusies kovida pandēmija un nebija kara šausmu Ukrainā.

Man šķiet zīmīgi, ka pols izskatās tāpat kā citas vietas Arktikā. Sanāk, ka filmas galvenais varonis, kurš tiecies uz Ziemeļpolu kā jaunu mērķi savā dzīvē, tur satiek “neko”. Kā filmā saka Tiksi kafejnīcas bārmenis, “tur taču nekā nav”! Tātad tas “kaut kas” katram cilvēkam ir jāmeklē sevī.

JURIS POŠKUS, filmas režisors